Es tavu smaidu noglabāju tīnē un paskatīšos tajā, kad man sāpēs sirds, kad vasara būs ietinusies segās un iemigusi liepas galotnē.
* * *
Es tavu smaidu noglabāju tīnē
Un paskatīšos tajā, kad man sāpēs
sirds,
Kad vasara būs ietinusies segās
Un iemigusi liepas galotnē.
Kad rudens vēji pūtīs aukstas
lāses,
Un salna kodīs ziedus pēdējos,
Es paraudzīšos vēlos saules staros
Un tīnē, kur guļ noslēpts smaids.
Es ticu tam, ka atnāks atkal rīti,
Kad vējš pa laukiem zaļu zāli mīs.
Plauks liepās vasara un medos
bites,
Un smaids no tīnes tavās lūpās
plauks.
Paskaties!
“Paskaties uz mani!” saka mežs
ar zaļo egļu vēdām.
Paskaties uz mani!
Paskaties, lai iedegtu sevī lukturi,
un gaisma ziedētu tevī,
un atrastu ceļu uz mājām
pa siržu pēdām.
Ziemas tuvums
Jau nobirušas raibās lapas
un pļavas nesmaržo pēc medus,
bet rītos sievas ilgāk stāv pie akas,
kur spaiņa malu pirmais ledus
klāj.
Bet kokos zelta vietā sarma mirdz
un visi meži pamazām iet dusēt,
jo rudens atvadas māj klusi
un viņa vietā ziemas elpu jūt.
Tā aiziet viss, kas pagājībai pieder
un paliek šodiena ar netveramu
mirkli.
Tik logam pieplok kāda vēla lapa,
bet līdzās pirmā sniega pārsla krīt.
* * *
Saule cilvēkus silda, tiesa,
taču vēl vairāk saule cilvēkus
sasilda.
Mēs visi, zem saules kupola
esošie, jūtamies kā vienā mājā,
Zem viena kopēja jumta.
Mūs visus šai brīdī vieno kopīgas
vēlmes,
Kopīgs prieks par dzīvību.
Uznāks lietus – saplīsīs kupols,Un mēs katrs ar savu rūpi
izklīdīsim kur kurais…
Helovīni
Helovīns – vīns un izklaides jaukas
Ar izgrebtiem ķirbjiem un
degošām svecēm.
Helovīns – vīns un meitenes
skaistas,
Āksta loma daudzus mūs saista.
Lec, tautieti, lec, Helovīns nāk!
Šī gadsimta briesmonim tikumi
sveši.
Lec, tautieti, lec un orģijas baudi,
Bet Dievam tu pāri nepārlēksi.
