Mārtiņi klāt. Debesu lielceļš reiz gludens, ziema jau klauvē pie rūts.
Mārtiņi klāt
Debesu lielceļš reiz gludens,
ziema jau klauvē pie rūts.
Pāri rugainei rudens
un Mārtiņš atsoļo kluss.
Stāvi tu pagalma vidū,
lai satiktu to, kas nāk,
un atceries druvu, ko sēji,
cik spēka tai atdevi pats.
Bet Mārtiņš ar jaunu sparu
Ver durvis uz citu rītu.
Nomet tas pelēko īgnumu,
kas plecos ar lietavām krāts.
Berta
Berta ir mierā ar visu.
Tā dzīvo no atmiņu piena.
Un dienā izdzer vairākiem litriem,
Tiek arī draugiem pa malkam.
Kad Berta ir īgna,
Viņu krūzītēs līst rūgušpiens,
tik skābs kā vakarējā diena,
kad kaulos bij ieskrējis lauzējs.
Taču parasti piens ir bez vainas,
to dzerot, nāk jaunība prātā,
kurā nepazina rūpes…
Berta ir mierā ar visu.
Pat ar tiem latiem no valdības puses.
Tikai sauli vēl gribētos,
kura spīdēja toreiz, kad ziedēja lūpas
Un Mārtiņš pār pļavu nāca…
Lūgums
Es esmu zars no lielā vīna koka
Un elpoju no tā, ko dod šis koks.
Viss spēks ir dots no Tēva labās rokas,
bet dzīvība no dēla mīlestības.
Ak, kaut es spētu ticēt patiesībā
un lūgties lielā ticībā,
kaut manas domas ietu Dieva ceļus
un neietu prom pasaulē.
Ak, kaut es spētu kalpot uzticībā
un mīlestībā savam tuvākam,
lai vienmēr spētu es no jauna zaļot
un augļus nest, un arī citiem dot.
Es tavās acīs
Es tavās acīs nogrimu kā akā,
kur zvaigžņu pulki mirdzēja.
Tās visas krita manā sirdī
Un daudzi teica: “Zvaigžņu lietus līst!”
Es staroju šai brīnumā un smējos,
jo patika man mirdzums šis,
pat nezinu, kā pati paliku par zvaigzni
un paslēpos aiz mākoņmaliņas.
Netaujā pēc manis, mīļais,
nekad vairs nenākšu šai pasaulē,
jo raudzīšos uz tevi tā kā zvaigzne
un tavās acīs liešu mirdzumu.
Puķzirnītis
Mīlīgs zēns, smaržīgs un uzmanīgs,
Roku ap pleciem liek sievai un meitenei jaunai.
Pats reibīgā tvanā nostāvēt nespēj
un pieķeras mietam vai dzēlīgai nātrei.
Tomēr viņš gaidīts ikvienā sētā,
Jo mīlēt un skurbināt prot kā neviens.
