Jaunannas pagasta vidējās paaudzes deju kopas “Jaunanna” dalībnieki par sevi smej, ka ir vidēji jauni dejotāji, jo dalībnieku vecums ir dažāds. Pašlaik viņi apgūst dejas dziesmu un deju svētku programmai.
Jaunannas pagasta vidējās paaudzes deju kopas “Jaunanna” dalībnieki par sevi smej, ka ir vidēji jauni dejotāji, jo dalībnieku vecums ir dažāds. Pašlaik viņi apgūst dejas dziesmu un deju svētku programmai.
Aiva Vilciņa ir kolektīva vadītāja kopš 1987.gada. Viņa atzīst, ka nav viegli būt vadītājai, jo ir jābūt kā vidutājam. “Ir jāmāk labi izturēties pret visiem dalībniekiem, nenodarot kādam pāri. Ir jāprot neredzēt, ka daļa dalībnieku deju soli jau ir apguvuši, bet daļai tas vēl ir jāmācās. Šādās reizēs trenējas visi, lai nepratējs nejustu, ka to dara viņa dēļ. Deju kopa pagastā ir vairākus gadu desmitus. Manuprāt, iedzīvotājiem patīk dejot, lai gan ir daudz tādu, kas labprātāk vēro, kā to dara citi,” stāsta A.Vilciņa.
Deju kopas pamatsastāvā ir astoņi pāri. “Līdz šim biju lepna, ka kolektīvā puišu ir vairāk nekā meiteņu. Diemžēl šogad tā vairs nav, jo daži aizbrauca strādāt uz Īriju, Rīgu, bet dažus iesauca armijā. Toties vidējās paaudzes vīriešiem darbu savienot ar dejošanu ir ļoti grūti,” viņa saka.
Pielāgojas viens otram
“Daudzi dalībnieki dejo no 1987.gada, kad kļuvu kolektīva vadītāja, tādēļ esam viens otram pielāgojušies. Protu nojaust, kādas dejas viņiem patiks un kādas nē. Kad bijām jaunāki, kolektīvs bija saliedētāks, biežāk kopā pavadījām brīvo laiku un izklaidējāmies. Tagad katram ir ģimene,” norāda A.Vilciņa.
“Jaunannas” repertuārā pārsvarā ir tautiskās dejas. Savam priekam dejo arī līnijdejas. “Diemžēl trūkst līdzekļu, lai iegādātos deju aprakstu programmas. Šogad ir jāiemācās trīs tehniski sarežģītas dejas, kas ir iekļautas dziesmu un deju svētku repertuārā. Tām ir grūta soļu kombinācija, un katra no tām slēpj kādu “knifiņu”. Ir arī daudz neskaidrību, jo dejas videoieraksts atšķiras no tā, kas ir attēlots programmā, tādēļ katrs vadītājs to izprot citādāk,” stāsta deju kopas vadītāja.
Dejo košos tērpos
Viņa uzskata, ka tagad iestudētajām dejām ir zudis tautiskums. “Vairāk ir jaunrades, bet melodijas ir ļoti tautiskas. Pieļauju, ka 2003.gada dziesmu un deju svētkos būs skaista programma. Tā ir interesanti veidota, caurvijot četrus elementus – uguni, ūdeni, zemi un gaisu, lai skatītājiem patiktu mūzika un vizuālais efekts,” spriež A.Vilciņa.
Viņa atzīst, ka visbiežāk deju kopa ir koncertējusi Alūksnes rajonā. “Katru gadu tradicionāli rīkojam Valentīndienas sadanci, tad pie sevis ielūdzam rajona deju kolektīvus. Labprāt aicinātu visus, bet tautas namā ir maza zāle, tādēļ tas nav iespējams. Pērn Jaunannas Zaķu salā rīkojām Annas dienas sadanci, tad pie mums viesojās daudzi dejotāji. Draudzība ir izveidojusies ar Alūksnes deju kopu “Rota”. Pirms septiņiem gadiem “Jaunanna” koncertēja Igaunijā. Par šo uzstāšanos visiem dejotājiem ir saglabājušās patīkamas atmiņas,” uzsver A.Vilciņa.
Deju kopa ir izveidojusi savu budžetu, lai varētu segt koncertu dalības maksas, šūt tērpus un iegādāties mūzikas centru. Pašvaldība kolektīvam vienmēr sedz braucienu ceļa izdevumus. “Mums ir koši violeti tērpi, ar ko izceļamies citu dejotāju vidū. Diemžēl tie ir stipri novalkāti, tādēļ domājam par jauniem,” viņa klāsta.
Reizēm “aizmirst” savējos
“Jaunannā” ikdienā un svētkos neiztiek bez humora. “Kolektīvā ir Jānītis, par kuru varētu teikt – klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Viņš klusē, klusē, bet, ja ko pasaka, tad ilgi smejamies un nevaram nomierināties,” saka A.Vilciņa.
Kādos dziesmu un deju svētkos kolektīvs piedzīvoja interesantu gadījumu.
“Vajadzēja braukt uz Rīgu, bet pašvaldībai ir mazs autobuss. Lai nebūtu jāīrē lielāks, šoferis izskrūvēja visus krēslus un izveidoja mums guļamvagonu. Tajā uz grīdas salikām matračus un jautri aizbraucām. Pēc svētkiem vēl izpriecājāmies ballē un devāmies mājup. Pirms izbraukšanas viens no dejotājiem aizgāja atdot audioierakstu kasetes. Gatavojāmies jau doties prom un vēl pārjautājām, vai visi ir. Paskatījos sev blakus un pārliecinoši teicu, ka man kaimiņi ir. Pusceļā tomēr izrādījās, ka Agra nav! Nācās braukt atpakaļ. Tagad rūpīgāk pārliecināmies, ir vai nav visi dejotāji,” atceras A.Vilciņa.
