Stāsts turpinājumos.49. Tas, ka pati ir neskolota, daudzreiz ir krimtis kā tārps veselīgā ābolā. Viņas bērns visu to, ko nedabūja viņa māte, saņems ar uzviju: izglītību, mīlestību, laimīgu bērnību un pilnskanīgu dzīvi.
Stāsts turpinājumos.49.
Tas, ka pati ir neskolota, daudzreiz ir krimtis kā tārps veselīgā ābolā. Viņas bērns visu to, ko nedabūja viņa māte, saņems ar uzviju: izglītību, mīlestību, laimīgu bērnību un pilnskanīgu dzīvi. Gustei izsapņotais liekas tik viegli sasniedzams kā lielceļš pārejams.
Gustes dēls piedzimst aprīlī, sulu laikā, pašas Gustes dzimšanas dienā. Radības ir smagas un tik mokošas, kādas ārsti un vecmāte neatceras sen pieredzējuši. Dzemdību procesa stimulēšanas, asins pārliešanas, beidzot stangas. Pārguruši mediķi, pārguruši abi viņu pacienti. Tagad Guste, no milzīgajiem sāpju kalniem atbrīvojusies, saprotot, kas ir laime. Viss ir beidzies ar uzvaru. Viņa ir dzemdējusi lielu, tik mīļu bērnu, ka, liekas, nekas cits uz pasaules viņai vairs neeksistē. Valda atnes divdesmit vienu sarkanu rozi. Tās Guste sarunās ir vēlējusies jau iepriekš, un Valda ir no galvaspilsētas pārvedusi šo pasūtīto, krāšņo iepriecinājumu. Tik skaistu rožu nav nevienai nedēļniecei. Kas par to, ka tā ir Gustes pašas dāvana sev! Tas ir godam nopelnīts par sāpēm, ciešanām un cerībām. Viņa dēlam dod neparastu un nedzirdētu vārdu – Arviss. Nevis Arvis vai Arnis, vai Āris. Viņš ir viss tas labākais, kas Gustei piederēja, pieder un piederēs. Vēl tikai jāizcīna tēva vārda ierakstīšana dēla dzimšanas apliecībā. Tam vēl ir nedaudz laika. Viņa uzraksta Askoldam īsu vēstuli ar ziņu, ka viņa dēls ir klāt. Viņš piekritīs, jo neko citu viņiem pagaidām nevajag, bet dokumentā tēva vārdam ir jābūt. Arī Askolda sievai pirms mēneša tepat piedzimis dēls. Tagad to zina arī Guste. Valda to bija uzzinājusi agrāk, bet nav vēlējusies Gusti ar šādu ziņu līdz dzemdībām uztraukt. Būtu jau, Gustesprāt, skaisti, ja viņš – bērna tēvs – atbrauktu viņiem abiem ar Arvisu pakaļ un saņemtu dēlu no vecmātes savās rokās, un tad… viņa ar dēlu mierīgi dzīvotu tālāk līdz dienai, kad viss varētu arī mainīties. Dzīves ceļi taču ir tik līkumaini! Kas šodien liekas nesasniedzams un nereāls, rītā jau var būt citādi…
Kad pienāk laiks mazo vest uz mājām, Guste noteikti grib arī izpušķotu mašīnu. Tās varētu būt vizbules, pirmie pavasara ziedi un zaļumi un obligāti liels lācis, piestiprināts uz mašīnas kalpota. Tas būtu tik skaisti un atkal kā nevienam. Valda apsola arī to, tāpat kā milzīgu torti mediķiem. Žēl, ka pati tortu meistare Guste to nevar uzmeistarot pati. Tomēr viss izdodas uz goda, kā Guste ir iecerējusi. Valda ir bijusi arī pie Askolda un pierunājusi viņu uz soli, kas patiesībā katram apzinīgam vīrietim arī būtu jāsper: viņš ir piekritis un, Valdas mudināts, solījies savu dēlu no vecmātes rokām savās arī saņemt un dot savu piekrišanu par tēva vārdu. Gustei viņš par šādu cēlu žestu nu liekas īstens godavīrs, var cerēt, ka tālāk būs vēl labāk… Un bērns jau nav ne pie kā vainīgs. Viņa tēvs nav izrādījies pēdējais zaķpastala kā viens otrs…
Ne viss izrādās tā, kā to gribās jaunajai mātei – Gustei: mašīna gan ir izpušķota, torte un ziedi mediķiem nodoti, mazais sapucēts savās pirmajās drēbēs uz to labāko un no bērnu māsas rokām nodots caur dzemdību nodaļas durvīm viņa tēva – Askolda – rokās. Viņam uz šādu procedūru ir jau pieredze: tikai pirms mēneša savu trešo pielaulātās sievas zeperi tāpat saņēmis. Viņam nav ne mazākā mulsuma, jo ne jau katra māsiņa ievēro, kādi izskatās tēvi, gan laimes, gan vienaldzības pārņemti, savus bērnus stiprajās vīrieša rokās saņemot. Tomēr šī gados pavecā māsa izrādās vērīga un Gustei liekas īstā čūska, ļoti indīga un netaktiska. Viņa atpazīst Askoldu, teikdama: “Jums nu gan veicas! Mēneša laikā divi dēli! Apsveicu! Pienāciet atkal!”
Ar to darvas piliens medus mucā ir ieliets. Vai kāds dzird šo māsas teikto, neliekas vairs svarīgi. Guste ir dzirdējusi un piesarkst kā biete. Ko pēc tam runās cilvēki? Smiesies viss nodaļas personāls, viņas torti ēdot, sākot ar sanitāri un beidzot ar ārstiem. Nesmukas runas izplatīsies un droši vien tik ātri nerimsies. Viss ir tik nelāgi: svinīgums, kas spārnoja Gusti, ir pazudis uz neatgriešanos. Saulainā diena pēkšņi liekas pelēka. Rozes Gustes rokās liekas arī smīn, savas tumši sarkanās ziedlapas izplētušas. Viņa gan zina, ka viņas bērna tēvam Arviss nav vienīgais un pielaulātajai sievai ir lielāka teikšana nekā viņai.
