Kilometru garais ceļš šoreiz liekas bezgala garš. Tur uz lielā ceļa viņu sagaidīs, kā norunāts, šoferis ar “Moskviču”, tad viņa dosies uz Askolda ligzdiņu.
Kilometru garais ceļš šoreiz liekas bezgala garš. Tur uz lielā ceļa viņu sagaidīs, kā norunāts, šoferis ar “Moskviču”, tad viņa dosies uz Askolda ligzdiņu. Lai tad viņi visi redz, kā iet sieviešu mānītājiem. To, ka Verai arī ir sava teikšana un arī viņa ir gaidībās, Guste neņem vērā. Tā nav viņas darīšana. Galvenais ir panākt, lai Askoldu izliek aiz durvīm, un jo ātrāk, jo labāk. Viņa izbridīs ne tādus vien piesnigušus ceļus, viņa nemēdz apstāties, viņai tas ir jāizdara! Ne putenis, ne dziļās kupenas nav šķērslis. Viņa taču grūtības ir uzņēmusies sava mazulīša dēļ…
Ceļš šoreiz liekas īpaši smags: tādā sliktā laikā sakās esot raganām kāzas. Pēc brīža grūtais gājiens pa sniegaino ceļu Gustei sāk likties bezgalīgs. Elpu aizsit pretvēja auri, un arī mazais sāk kustēties citādāk nekā parasti: spērieni ar kājiņām vienos un otros sānos, tad atkal un atkal. Ko viņš grib pateikt? Guste apstājas ievilkt elpu. Viņa ir nosvīdusi un no piepūles tik nogurusi. Gribētos atsēsties, ja te – sniegainā ceļa vidū – tas būtu iespējams. Viņa pēkšņi jūt, ka kaut kas silts un lipīgs notek pa viņas kājām… Guste gan nojauš, ka tas ir pārāk nopietni, tik nopietni, ka vajadzīga nekavējoša palīdzība, ja nav jau par vēlu… Par laimi, viņa jau ir gandrīz kaimiņu mājas pagalmā. Velta viņai palīdzēs, izsauks ātro palīdzību… Pakrītot sniegā, viņa vēl paspēj tik skaļi, cik vien iespējams, iekliegties: “Palīgā, palīgā!” Vai puteņa auri viņas palīgā saucienu sapin sniega vērpetēs, vai kāds tomēr sadzird, Gustei ir jau vienalga, smagais augums sagumst uz ceļa baltuma. Palīgā sauciens tomēr ir sadzirdēs. Par laimi, Velta, pa savu pagalmu ejot rīta darbos, ir pamanījusi nācēju un redzējusi viņu arī pakrītot. Ar Veltas un bērnu palīdzību sniegos pakritusī un samaņu zaudējusī kaimiņiene tiek uzvelta uz ragaviņām un tad ienesta siltajā virtuvē. Tālākais ir ārstu rokās.
Cauri puteņiem izlaužas ātrās palīdzības mašīna, un mediķi sniedz pirmo palīdzību uz vietas un aizved Gusti uz slimnīcu. Ciemā vēl ilgi klīst dažādas runas un minējumi par notikušo. Nebūs taču pati ko darījusi, lai atbrīvotos no bērna? Vai tad cilvēkiem kāda daļa, ka, tieši bērna tēvu pie kārtības saukt gribēdama, Guste piedzīvojusi nelaimi!
Draudzene Valda ir mēma kā zivs un uzvirmojušajā tenku kampaņā nepiedalās. Viņa ir vienīgā, kas apciemo draudzeni slimnīcā, mierina, drošina un izklaidē. Tā uzupurēties spēj tikai īsta draudzene, un Valda tāda arī izrādās. Citu tuvu cilvēku arī Valdai nav. Jau daudzus gadus viņas ir kopā priekos un bēdās. Arī bērniņu, ko gaida draudzene, Valda ir iztēlojusies kā savu krustbērnu, ko viņa varēs mīlēt un spiest arī pie savām krūtīm. Neatlaidības, arī vajadzīgās nekaunības kā Gustei, cīnoties par iedomāto vīrieti, viņai nekad nebūs, un viņa nekad pie bērna netiks. Nav vairs arī tie gadi. Tas ir pilnīgi skaidrs: pēc kara ir liels vīriešu trūkums un katras vīrišķa bikses ir jau agri aizņemtas. Katrai nemaz arī neiznāk viens vesels un sprauns partneris. Ar dižu skaistumu, kas pievilinātu vīrieti kā tauriņu skaistam ziedam, arī Valda nevar lepoties. Grāmatu gudrības, kas patiesi ir ievērības cienīgas, var interesēt tikai reto. Garīgās bagātības drīzāk tikai atgrūž. Ko tu ar gudru sievieti darīsi, ja pašam interesē vairāk miesa nekā dvēsele un skolā pabeigtas tikai septiņas klases? Tā nospriedis ne viens vien bikšainais, kas uzsācis garāku sarunu ar gudro ciema sekretāri. No tādam Gudrītēm vīrieši baidās.
Valda Gusti var tikai apbrīnot par viņas sievišķīgajām mākslām. Uzupurēties viņas labā ir Valdas nerakstīts pienākums un viņas sadraudzējas dzīves grūtībās vēl ciešāk. Pret draudzeni Valda tagad izjūt tādu kā mātes maigumu un atbildību un vai pārdienām tagad apciemo slimnīcā, piegādā visu Gustei nepieciešamo, vāra un cep mediķu ieteiktos ēdienus, gādā par pozitīvām emocijām, ved zem rokas pastaigās pa nu jau pavasara noskaņu pilno slimnīcas parku. Jau skan zīlītes pavasara dziesma, ēnas saulainās dienās izskatās gaišākas un lāstekas slimnīcas pajumtēs garas un spīdošas kā milzīgas kristāla bozes, ar kurām ziemas spelgoņa vis nevarēja lielīties.
