Stāsts turpinājumos.46. Varbūt tā ir liela likteņa labvēlība satikt to puisi, kurš tik jauki spējis viņu atkal uzrunāt? Romantiski noskaņota, viņa otrā rītā pamet pilsētu.
Stāsts turpinājumos.46.
Varbūt tā ir liela likteņa labvēlība satikt to puisi, kurš tik jauki spējis viņu atkal uzrunāt? Romantiski noskaņota, viņa otrā rītā pamet pilsētu. Doties uz savu bijušo dzīvokli un kaut pa gabalu paskatīties, kas tur notiek, Irbe baidās. Kāpēc bērt sāli vecajās brūcēs? Tik jauki smaržo ceriņi! Pilsēta pavada savu bijušo iedzīvotāju ar ceriņziedu sveicieniem. Varbūt ir vērts te atkal atgriezties? Vai tā nav pēdējā izdevība, ko nedrīkst palaist garām? Viņa nedrīkst domāt pārāk ilgi, lai jaukās tikšanās emocijas neaprimtu. Vai nu tagad, vai nekad! Pirms braukšanas uz mājām no dzelzceļa stacijas viņa nosūta Vilim telegrammu: “Mēģināsim arī mest kauliņus kopā, ja nav citu šķēršļu. Varbūt varam panākt nokavēto? Tavas jaunības mīlestība – Irbe”.
* * *
Kad vīrieti nevar noturēt ar parastajiem sievietes arsenālā esošajiem līdzekļiem, pieviltās draudzenes tagad pēc palīdzības griežas pat partijas komitejā. No šīs instances rūdītie meitu ģēģeri – partijas biedri – baidās: var sanākt nepatikšanas ne tikai ģimenē, bet aprauties darba karjera. Partijas birojs tagad ir gandrīz vienīgā instance, kurā sievas, izklājot uz sarkanā galda savas ģimenes dzīves kārtis, var dabūt gandarījumu. Ir dzirdēts, ka ne viena vien ģimenes māte gatava cīņai savu noklīdušo vīriešu dēļ, saucot palīgā tieši šo instanci. Vai Askolds ir komunists, to gan Guste nezina, nav arī interesējusies, tomēr, spriežot pēc tā, ka viņš ir priekšnieks, tas gan varētu tā būt. Tikai partijas biedri tagad var ieņemt vadošos amatus. Partijas komiteju Guste arī izvēlēsies kā galējo cīņas arēnu. Lai viņa nav sieva, tomēr pakutināt Askolda nervus vajadzētu. Viņa vispirms ir nolēmusi atkal apciemot Askoldu, šoreiz viņa paša ģimenes ligzdiņā, jo tur saceltais skandāls var izrādīties efektīgs un pietiekošs, ne tā, kā toreiz rūpkombinātā, šuvēju telpā, kur droši vien bija arī svešas acis un ausis. Būs vai nebūs viņas bērna dzimšanas apliecībā tēva vārds, tas ir atkarīgs no viņas. Beidzot taču ir pienācis laiks, lai Vera padzen savu paklīdušo tēvaini uz visiem laikiem. Šis svešo dārzu āzis ir pelnījis sievas nicinājumu. Guste savā piebriedušajā augumā izjūt tādu enerģijas pieplūdumu, ka neviens, pat visnekrietnākais līdzeklis neliekas smādējams. Viņai liekas, ka mazais visu laiku viņu urda: “Dari kaut ko! Man vajag tēvu! Vēl ir laiks!” Bērna kustības viņas ķermenī ar katru dienu kļūst drošākas, un Gustei liekas, ka arī pavēlošākas. Viņa sev solās Askoldu iesprostot tikat kā krātiņā, noburt, ieēdināt, izlikt viņam visas iespējamās sievietes cilpas un panākt savu, pavelkot zem sava spārna. Kad uz kafejnīcu, kur bija aicināts izrunāties, Askolds neatnāk, Guste nolemj rīkoties tālāk. Neko nosodāmu pieviltā sieviete, Askoldu apciemojot paša mājās, nesaskata, kaut Valda mēģina draudzenes satraukto prātu iegrožot. Tādi cīņas paņēmieni neesot labi, jo ar varu mīļa nebūšot! Kas ir labs, un kas ir slikts? Šķirstot visādus mīlas romānus, Valda ne par tādiem vien sieviešu cīņas paņēmienus ir izlasījusi. Guste nolemj, ka mērķis šoreiz attaisnos līdzekļus. Viņai taču nav ko zaudēt! Viņa nemēdz mainīt savus lēmumus un pat nedomā, ka sakāpinātās emocijas varētu kaitēt bērnam. Tas viss ir viņa nākotnes dēļ, viņa laimīgās dzīves dēļ. Tukša vieta tēva vārda vietā dzimšanas apliecībā? Tas ir kā kauna traips ne jau tikai Gustei, bet bērnam gan visvairāk. Askoldam vismaz jāpiekrīt tēva vārda ierakstīšanai dokumentos. Tas jānokārto jau visdrīzākajā laikā, kamēr viņa vēl nav dzemdējusi. Vēlāk būs daudz citu klapatu, un tad tas nebūs tik vienkārši. Dzelzs šoreiz jākaļ, kamēr tā karsta…
Un Guste rīkojas. Ir pats ziemas vidus. Viņa ir izlēmusi tieši šodien braukt un novest savu ieceri līdz galam. Putina, ceļi ir slikti izbraucami. Sīki sniega putraimi kapā Gustes seju. No aukstuma svilst vaigi, taču Guste brien un brien pa piesnigušo mājas ceļu.
