Stāsts turpinājumos.36. Viņa godāšot vīra piemiņu un ne ar vienu nenopietnās attiecības neielaidīšoties.
Stāsts turpinājumos.36.
Viņa godāšot vīra piemiņu un ne ar vienu nenopietnās attiecības neielaidīšoties. Nelaimīga sieviete ir ļauna sieviete. Kaut kas ir jādara, lai abās kaimiņu sētās valdītu kaut cik pieciešamas attiecības. Ar kaimiņiem ir jāprot sadzīvot pa labam, un Guste beidzot izdomā, kā panākt ar kaimiņiem mierīgu sadzīvošanu un stāvokli, kad vilks paēdis, bet kaza dzīva.
Domāts un darīts, ja veiksies būs tā: no Veltas ir jāiztaisa pirmrindniece, pie tam ar Gustes gādību, kas pašai Veltai arī neuzkrītoši jāliek nojaust. Izslaukumus, barības devas, ražīgākās govis, to visu pārzina Guste. Ja viss tiks papīros pareizi noformēts, Veltu var izvirzīt triecienniekos, un ir jau viņa pati arī čakla, strādīga un apsviedīga. Tur tikai mazliet jāuzpucē papīru lietas. Ar mieru un pīpēšanu, kā saka tādās reizēs, var Veltas skaudību ievirzīt citā gultnē un panākt labu pamieru, kad kaimiņu mājas uzmanīšanai neatliks laika.
Guste runā ar priekšniecību un ražošanas sapulcēs vairākkārt informē, ka Veltai ir ļoti labi darba rezultāti, un, skat, var tikt pat uz Maskavu, uz Tautas saimniecības sasniegumu izstādi. Jau vistuvākajā laikā sākas Veltas virzīšanās pa pirmrindnieces taku: pie viņas atbrauc avīzes korespondents, rajona goda dēlī ievieto censones portretu.
Viena otra skaudīga slaucēja sarīko Veltai mazas nepatikšanas: viņas slaucamajām govīm nepienākoties tik lielas spēkbarības devas. Guste kā lielā labvēle un priekšniece strīdus atspēko un paliela arī citas lopkopējas, panākot saskaņu un mierīgu līdzāspastāvēšanu. Viņa ir viltīga un cenšas ne jau Veltas dēļ. Sākumā gan kolhoza vadība bija domājusi par citu kandidātu, taču Guste prot pārliecināt, ka Velta ir vislabākā. Viņa slavē savu kaimiņieni joprojām, gādā par vimpeļu un prēmiju piešķiršanu, un Velta tiešām vairs nepiegriež vērību ne kaimiņos notiekošajiem remontdarbiem, ne skaļajai mūzikai, kas dimdina vai visu pamali. Izejamās dienās tagad Velta ne vienu reizi vien atnāk paraudzīties, cik tālu kaimiņiene ir tikusi ar mājas remontiem, un Guste pārliecinās, ka miers baro, nemiers posta.
Kad uzcelta jaunā ferma un arī Ozolos remonti beigušies, kolhozā gatavojas uz jaunās fermas iesvētībām: atkal ir klāt rajona pārstāvji, sumina celtniekus, premē darba pirmrindniekus, īpaši slavē Veltu, un arī fermas vecākā Guste netiek aizmirsta. Atkal ir klāti galdi. Ir izkārtots tā, ka Askolds Vītols sēž cieši pie Augustes sāniem, tērzē ar savu galda dāmu, dancina, un uz rīta pusi ir tik uzsilis, ka ļaujas tikt uzaicināts paskatīties, kā izskatās Gustes māja, jauniem aizkariem, tepiķiem un mēbelēm saposta.
Guste ir darījusi visu iespējamo un pat neiespējamo, savienodama darbu ar personīgās ligzdiņas ierīkošanu. Askolds uzķeras uz tā paša Gustes izliktā āķa tāpat kā vairāki agrākie Gustes pielūdzēji: iznācis otrā rītā no viņas guļamistabas, viņš saprot, ka kārdinājums ir bijis stiprāks par saprāta brīdinājumu, ka viņam ir laba sieva un bērni, ka zaudējums var izrādīties lielāks par ieguvumu.
Askolds ir nedaudz samulsis – reibums un svētku noskaņojums ir darījis viņu neprātīgu. Visnegaidītākais ir tas, ka Guste, brokastis padodama un čalodama kā paradīzes putns, savam nakts draugam atzīstas, ka viņu nemaz nevēlas ilgstoši piesaistīt. Viņa ir vientuļa sieviete, kurai tāpat kā precētajām gribas mīlestības valdzinājuma.
“Es gribu tevi tikai par īslaicīgu partneri, tu man tik ļoti imponē jau no pirmās dienas… Es protu mēli turēt aiz zobiem, taču nenoniecini manu karsto mīlestību,” Guste čivina un pieglaužas kā mīļa kaķe, jo viņa zina, ko grib…
Askolds gan par tālākām attiecībām nav domājis, tomēr sievietes kaislību viļņi, neprātīgie glāsti un atzīšanās par to patikšanu glaimo un vairo vīrieša spēku: dabas balss ir stiprāka par saprāta brīdinošajiem čukstiem. Guste ir karsta kā Āzijas tuksnesis, mīlestības aizcietusies. Viņa ir arī laba saimniece, kas zina, ko vīrietis vēl bez fiziskās tuvības vēlas.
Katli, pannas un bļodas tagad Ozolos skanēt skan pirms katras Askolda viesošanās. Gardi ēdieni ir viņa vājība, jo, kā par nelaimi, sieva esot smalkās kulinārijas nepraša. Pārējos jautājumos, kas skar viņa laulenes negatīvās īpašības, viņš neizsakās, Gustes acīs sievu nepadarīdams par raganu, kā tas reizēm notiek, kad vīri ganās svešos dārzos. Taču Gustei pietiek arī ar to: turpmāk viņa zinās, kas ir galvenais, lai jaunais draugs nepazustu kā rīta rasa.
Askolds ver vēl un vēl Ozolu nama durvis: te ir ieliktas arī viņa kā celtnieka pūles, te valda bezrūpīgā saimniece. Te ir tas, kas viņam pietrūcis paša mājās: izpatikšana, uzlielīšana, kvēli skūpsti un glāsti, mīlestības apliecinājumi, un nekādu pretenziju. No laimes apreibis vīrietis ir neuzmanīgs vīrietis, sevišķi, ja līdzās ir tāda karsta mīļākā kā Auguste, kas zina, ko grib un kāpēc viņai šis vīrietis ir vajadzīgs. Mīlas reibonis un kaislību neprāts ir pārņēmis abus. Auguste dara visu, lai vīrieti paturētu savās skavās pēc iespējas ilgāk. Guste ir laimīga un cer, ka šis vīrietis beidzot būs īstais.
