Stāsts turpinājumos.34. Tomēr ārkārtas gadījumos pielietojama un dzīvības glābšanas dēļ akceptējama. Irbe par to ne vienreiz vien ir pārliecinājusies. Kur ir tikuši tie taisnmugurainie?
Stāsts turpinājumos.34.
Tomēr ārkārtas gadījumos pielietojama un dzīvības glābšanas dēļ akceptējama. Irbe par to ne vienreiz vien ir pārliecinājusies. Kur ir tikuši tie taisnmugurainie? Daudzu kauli balo tālās un svešās zemēs. Arī viņas vīrs bija nacionālistiski, kā tagad saka, noskaņots. Kur viņš ir? Vai Irbe to vēl kādreiz uzzinās?
Viņš neliecās netaisnības priekšā un par tās tautas nodevēju, kurai zvērējis uzticību, nekad nekļuva. Tāpēc jau arī viņa pēdas nav sadzenamas un visi meklējumi ir bijuši bez rezultāta. Ernests uz daudzajām valsts institūcijām sūtījis vēstules un saņēmis lakoniskas atbildes: Kārļa Klūdziņa personiskās lietas arhīvā nav.
* * *
Guste ir jau iesoļojusi sava mūža trīsdesmit astotajā gadskārtā. Dzīves pulkstenis skaita un skaita gadus kā negausīga dzeguze… Laiks iet, Guste pamana savā ķermenī neglābjamas novecošanās pazīmes. Krēmi, dārgas smaržas un smalkas drēbes neko vairs nespēj glābt – Guste ir ieslīdējusi vecmeitas kārtā. Nevarētu apgalvot, ka viņai vairs nav piekrišanas pie vīriešiem, tāpat jau vecie brūtgāni viens otrs piestaigātu, papriecātos, taču ciems ir tik mazs un runas par viņas plašo sirdi Gustei pašai beidzot derdzās. Arī bezcerīgie alkoholiķi, kas grozās gar Ozolu durvīm, ir padzenami, un Guste turpmāk nolemj dzīvot tikumīgas sievietes dzīvi.
Kamēr draudzene Valda ir zvērināta vecmeita un vīriešu nīdēja, kas bikšaino dzimumu vairs negrib pat pieminēt, Guste cerības neatmet. Tās, kā zināms, mirst pēdējās, un ir pats pēdējais laiks izstrādāt pēdējo sirdsāķīša meklēšanas stratēģiju un taktiku.
Par skaistu mīlestību raksta tikai grāmatās, un Valda dzīvojusi no tur izlasītā, toties Guste ilūzijas par savu iedomāto lolojusi un cerējusi īstenot vai visu savu apzinīgās sievietes mūžu. Tagad viņas priekšā stāv pēdējā kauja, kas, kā dzied “Internacionālē”, ar uzvaru nāks… Nu jau viņa ir samierinājusies, ka būtu diezgan arī ar to, ka varētu no vēlamā vīrieša dabūt tikai bērnu, tad viņa paliktu rāma, audzinātu mazo un paliktu pie domas, ka vairāk no dzīves neko negrib. Labāk, ja tas būtu zēns, meiteni uz rokām viņa kaut kā nespēj iedomāties: vīrietis ir kas pavisam cits nekā pīkstule -meitene. Kādreiz viņai likās: gan jau paspēs! Vēl šoreiz ne! Vienmēr nojausma, ka viņa ir mātes cerībās, likās ne īstajā laikā. Vīrieši, kas bija tikai baudījuši viņas jaukumus, paši aiztinās. Tad likās, ka bērns var sabojāt jaunības dotās iespējas. Ar mājās sēdēšanu viņa jaunības plaukumā negribēja samierināties.
Un tā jaunības dullumā vairākas grūtniecības tika izpostītas. Nebija jau tā, ka viņa pītos reizē ar vairākiem. Nē! Viens pēc otra bijušie brūtgāni pazuda uz visiem laikiem, līdzko uzzināja, ka aste var iecirsties bluķī, jo gaidāms bērns. Viņas vīrieši no bērniem bija baidījušies kā no uguns, un viņa kā tāda muļķe bija piekritusi no bērna atteikties, izcietusi aborta operācijas un pēc laika atkal skatījusies, vai neatradīs kādu tīkamu ņēmēju, lai beidzot ievilinātu savos viltīgās sievietes tīklos, apgredzenot un uz visu mūžu saukt par savu. Diemžēl nekas no tā neīstenojās, un Guste beidzot ir sapratusi, ka liktenis nav lēmis viņai būt sievai un mātei vienā personā, taču vismaz māte viņa vēlas būt.
Vārdi “vientuļā māte” gan neskan labi, viņa gribētu apzīmējumu “neatkarīgā māte”. Viņas klēpis brēktin brēc pēc sapņa piepildījuma, plāns par bērnu tiek izstrādāts, piedaloties Valdai kā ideju kritiķei. Visas domas un runas ar draudzeni Valdu grozās tikai ap to, kā beidzot dabūt bērnu, un reizēm pacietīgā sarunu biedre sāk izvairīties no mūžīgās bērna un iecerētā vīrieša piesaukšanas.
Apnicis! Guste pieņem lēmumu nogaidīt, sakārtot savu māju, izremontēt istabas, piepirkt mēbeles. Ozolu istabas jau sen ilgojas pēc svaigas krāsas un remonta: virtuves klona grīda perina tikai blusas, lievenis jānojauc un jāizbūvē no jauna – modernāks un skaistāks. Kā viņa iepriekš nav pamanījusi telpu neatbilstību mūsdienu prasībām? Tagad tik daudzi ķērušies pie māju remontiem, kamēr Guste domājusi tikai par izklaidēm, darbu un greznošanos. Vēlāk mājas remontam nebūs ne laika, ne iespēju. Pašreiz ceļ jaunu lopu kūti, uz vietas ir celtnieki, kas, izrādās, ir tik brīvi, ka ārpus darba laika, ņemot vērā Gustes kā fermas priekšnieces īpašo stāvokli, var dažu mēnešu laikā pārvērst Gustes māju par tīkamu un ērtu mitekli. Būvbrigadieris ir saprotošs cilvēks, un kad saimniece darbu nobeigumā solās uzrīkot rautu, lieta sāk virzīties uz priekšu. Ozolu neapdzīvotais gals jau labu laiku ir brīvs. Tagad te sanāk labs miteklis visai celtnieku brigādei.
