Alūksnietes Veltu un Daci Blūmas daudzi pazīst kā lielas ogotājas. Pēdējā laikā māte uz mežu vairs nebrauc, bet Dace saka, ka viņa ar rokām var salasīt tikpat daudz, cik meita ar mašīnu.
Alūksnietes Veltu un Daci Blūmas daudzi pazīst kā lielas ogotājas. Pēdējā laikā māte uz mežu vairs nebrauc, bet Dace saka, ka viņa ar rokām var salasīt tikpat daudz, cik meita ar mašīnu.
“Šovasar Liepnas un Annas pagasta mežos bija daudz melleņu, bet vēlu sāku tās lasīt. Nebija transporta, ar ko aizbraukt uz mežu. Sāku braukt ar autobusu uz Jaunannu. Daudzi lasa ogas ar visām lapām, jo savākšanas punktos tādas pieņem. Es cenšos, lai ogas ir tīras. Tāpēc salasu 12 līdz 13 litrus dienā,” stāsta D.Blūma.
Mājās ir sagatavota “iekārta” ogu tīrīšanai. Slīpu plakni noklāj ar vilnas segu. Ogas pa to noripo, bet lapas paliek. V.Blūma ogas pārdod tirgū. Tās lasa arī paziņām, kas neiet mežā. Dace atzīst, ka tā var vairāk nopelnīt. Mellenes pieņēma par 38 santīmiem kilogramā, bet tirgū var pārdot litru melleņu par 45 santīmiem. “Jārēķina, jo ir jāmaksā par vietu tirgū un par braucienu uz mežu,” akcentē D.Blūma.
Apmaldīšanās nebiedē
Sēņošanu Dace nav tā iecienījusi. “Divas reizes apmaldījos, tāpēc labāk sēnes salasu ogojot. Aizbraucām pulciņš sēņotāju mežā. Domāju – iešu taisni, bet esmu aizgājusi slīpi. Saucu, saucu, neviens neatsaucas. Attopos, ka blakus ir kapi, bet naudas autobusam man nav,” atceras D.Blūma. Sēnes viņai vairs nebija prātā. Gāja, līdz ieraudzīja pazīstamas vietas. Tad atgriezās pie citiem sēņotājiem, kas bija pārsteigti par Daces “ilgo klusēšanu”.
Viņai ar mammu ir tik daudz piedzīvojumu meža, ka par tiem var stāstīt un stāstīt. Patiesības labad jāsaka, ka Dace apmaldījās arī dzērveņu purvā. “Kad nonācu pie ezeriņa, tad sapratu, ka esmu gājusi pretējā virzienā. Mamma skrēja man pretim, jo nevarēja sasaukt,” viņa atceras. Tagad sēņot dodas uz tuvējām Siseņu priedēm, bet ogošanas prieks nav mazinājies arī tālākām gaitām.
Patīk lasīt pa vienai ogai
“Noteikti vārīšu brūklenes ar āboliem. Ērkšķogas samalu. No jāņogām un āboliem spiežu sulu. Cik nu mums vajag! Galvenais, lai tiek mazbērniem,” stāsta D.Blūma.
Velta Blūma dārzā izaudzējusi avenes, un arī to bija daudz. Dace jau nolūkojusi brūkleņu vietu ap ezeriņu, bet nevēlas to atklāt. Pēc dzērvenēm brauc uz Gaujienas purvu, bet tās vēl nav gatavas. “Dzērvenes lasīju apmēram 20 litrus. Kādreiz arī mellenes bija tikpat, ja ne vairāk,” viņa atceras. Bet Veltai Blūmai patīkot dzērvenes lasīt pa vienai ogai. “Lai ir mazāk, bet man patīk tas process,” viņa komentē. V.Blūma augusi “Silmačos”, kas atrodas Jaunannas pagasta meža vidū.
Ziemā ada un tamborē
Velta Blūma lietainās dienās tamborē galdsegu, bet Dace ada sedziņas. No attāluma tās izskatās līdzīgas.
“Kad strādāju par sardzi, iesāku adīt, un tā jau apmēram 20 gadu. Skatos poļu rokdarbu žurnālos un adu no kokvilnas, linu un īrisa diegiem. Gadatirgos visi apbrīno, bet nav cilvēkiem naudas,” secina D.Blūma. Sākumā valdziņus uzņem ar tamborējamo adatu, pēc tam – uz trim vai četrām adāmajām adatām un beigās uz adāmajām adatām, uz kurām var būt neierobežots valdziņu skaits. Lielākās sedziņas ada apmēram nedēļu. Dažāda lieluma un krāsu sedziņas bija redzamas izstādē “No sirds uz sirdi” un ir veikalā “Dzīpars”.
“Vasarā ir jāstrādā dārzā, bet ziemā ir daudz laika tamborēšanai un adīšanai,” akcentē D.Blūma.
Viņa strādāja par radisti, divus gadus brauca uz jūras, redzēja daudzas valstis, bet tagad “saņem pensiju un sēž vienā istabā”. “Ko tikai neesmu darījusi! Laikam tikai direktore neesmu bijusi,” joko Dace.
