Baltais brīnums – sniegs – atkal ir nokusis, vien prieks, ka pēc daudzajām drūmajām un pelēkajām dienām saulīte atkal ir izlauzusies cauri mākoņiem un rāda savu silto vaigu.
Baltais brīnums – sniegs – atkal ir nokusis, vien prieks, ka pēc daudzajām drūmajām un pelēkajām dienām saulīte atkal ir izlauzusies cauri mākoņiem un rāda savu silto vaigu. Katru gadu, tuvojoties Ziemassvētkiem, cilvēku sirdīs iemājo mūžsenais jautājums par ticību, cerību un mīlestību. To vēlam ikvienam, gan rakstot apsveikuma kartītes, gan domās apmīļojot tos, kurus nevarēsim sastapt un apskaut pa īstam.
Vai kādreiz esam aizdomājušies, ko mums nozīmē šie trīs vārdi? Vai mēs ticam? Ticēt, ka pasakas notiek ne tikai grāmatu lappusēs un televīzijas ekrānos, bet arī mūsu dzīvē… Ticēt, ka Ziemassvētkos un Jaungadā, neatkarīgi no vecuma, ir vērts gaidīt brīnumu… Ticēt, ka šis sengaidītais brīnums notiks…
Cilvēkiem pelēkajā ikdienā pietrūkst ticības sev un dzīvei. Esam pārāk nomākti un piemirstam ticēt. Ja neticēsim labam rezultātam, diez vai tas būs labs. Ir vērts ticēt, ka ar cilvēku viss var notikt vēl labāk, vēl skaistāk, vēl pamatīgāk, nekā viņš ir domājis.
Ticība ir fantastiska spēja, kas daudzus cilvēkus ir izglābusi. Aizdomāties par savu dzīvi liek Ž.P.Sartra teiktais: “Ja dzīve ir slikta, tad par to atbildīgs esi pats, jo tu esi savas dzīves autors.” Nevajag samierināties ar slikto un neveiksmēs vainot likteni. Vajag ticēt, ka rītdiena būs labāka par šodienu, vajag ticēt, ka it visu ir iespējams mainīt, vajag ticēt, ka aiz melnās svītras mūsu likteņstāstā sekos baltā – ticības un cerības krāsa. Ticiet Augstākajam, un viņš ticēs jums! Katrs pielūdz savu dieviņu. Cits dodas uz baznīcu un tic, ka viņa lūgšana aizskanēs līdz svētajiem, cits tic tikai saviem spēkiem. Ticība Dievam daudziem ir bijis vienīgais izdzīvošanas motīvs. Mazajam Jēzus bērniņam, kas piedzims Ziemassvētkos, tic pat neticīgie.
Katrā cilvēkā mājo kāds augstāks spēks, kas viņu sargā, lai arī to neapzināmies – dod padomus un rosina ticēt saviem spēkiem. Ticība ir izdomāta tāpēc, lai mēs to izmantotu.
Bieži esmu domājusi, kur spēku rod daudzbērnu ģimenes. Viņi knapinās, dzīvo, saņemas, gudro, piecieš un atsakās, bet cīnās, jo viņos mīt ticība – ticība gaišai nākotnei, ticība sapņiem, kurus negribas nodot un piemānīt. Ticību varam pamācīties arī no cilvēkiem, kas piedalās dažādos konkursos, no sportistiem, kas piedalās sacensībās. Mazais cilvēkbērns raksta vēstulīti Ziemassvētku vecītim ar lūgumu pēc sen kārotas dāvanas. Šajā vienā vēstulē ir tik daudz ticības. Bērns tic, ka Ziemassvētku vecītis patiešām ir, viņš tic, ka viņa lūgumu kāds uzlausīs, bet vislielākā ticība ir brīnumam, ka vēlēšanās piepildīsies.
Klāt Ziemassvētku apsveikumu rakstīšanas laiks! Noticiet, ka radiniekiem vismaz reizi gadā jādod iespēja atcerēties par jūsu eksistenci. Noticiet, ka esat viņiem svarīgi… Ielieciet savu ticību apsveikuma kartītes tekstā!
