Kas ir mīlestība? Kāpēc vīri (sievas) ir neuzticīgi? Vai neuzticība ir nenovēršama un vai ar to ir iespējams cīnīties?
Kas ir mīlestība? Kāpēc vīri (sievas) ir neuzticīgi? Vai neuzticība ir nenovēršama un vai ar to ir iespējams cīnīties? Kopš laika gala cilvēce ir meklējusi atbildes uz šiem jautājumiem.
Pēdējo desmitgažu laikā zinātnieki — ģenētiķi, etologi, biologi, etnologi, antropologi un psihologi — ir veltījuši ne mazums pūļu, lai uz tiem atbildētu. Par neuzticības ētiskajiem aspektiem ir runāts bezgala daudz, tādēļ šoreiz pievērsīsimies cilvēkam kā dabas būtnei. Cilvēces gaišāko prātu piedāvātās atbildes daudziem var šķist šokējošas un radības kroņa cieņu pazemojošas.
Cilvēks pēc savas dabas nav monogāms
Kā apgalvo zinātnieki, uzticība vienam partnerim ne tikai nav dabiska, bet ir pretrunā arī ar egoistisko gēnu stratēģiju — laulāto draugu neuzticības pamatā ir nevis vēlme nodoties nelegāliem mīlas priekiem, bet gan neapzināta tieksme atrast visideālāko partneri sugas turpināšanai.
Neuzticība ir mātes dabas cilvēkiem pasniegta dāvana, kas spēj nodrošināt iespējami daudzu cīņai par izdzīvošanu maksimāli piemērotu pēcnācēju radīšanu. Biologu pieņēmumu, ka uzticība drīzāk ir izņēmums, nevis norma, apstiprina arī antropologu pētījumi — no 1154 zinātnei pazīstamajiem sabiedrības modeļiem 980 ir poligāmi.
Atklājums, ka tikai 174 sabiedrības modeļi ir monogāmi, liek apšaubīt arī viedokli par neuzticību kā netikumu — visticamāk, par grēku neuzticība ir kļuvusi ekonomikas un kultūras attīstības iespaidā. Tā, piemēram, lai arī Vecās Derības, tātad arī kristietības, patriarhi Ābrams, Jēkabs, Zālamans dzīvoja harēmā ar īstajām un blakussievām, mūsdienās baznīca nosoda laulāto draugu sānsoļus un proponē monogāmiju.
Sieviešu stratēģija
Saskaņā ar spermu sacensības teoriju sieviešu neuzticības mērķis ir piespiest sacensties dažādu vīriešu spermatozoīdus, lai skarbā konkurences cīņā uzvarētu stiprākais — tātad veselīgākais. Britu biologi Beikers un Beliss ir pierādījuši, ka savus partnerus sievietes pārsvarā krāpj tieši ovulācijas periodā — tātad laikā, kad ir gatavas radīt ideālo pēcnācēju.
Evolucionārais psihologs Roberts Raits savā grāmatā “Dzīvnieku morāle” raksta: “Iespējams, viens no neuzticības iemesliem ir vēlme piespiest dažādas spermas vienlīdzīgi cīnīties par vietu makstī; tādējādi olnīca iegūst lielākas izredzes tikt apaugļotai ar visspēcīgāko un izturīgāko spermatozoīdu.” Kā pierādījumu šai tēzei viņš min pat modernajās sabiedrībās vēl arvien aktuālo paternitātes problēmu. Puritāniskajā Amerikā ir veikts pētījums, lai izgaismotu sieviešu dzimumuzvedības dažus aspektus. Vairākās pilsētās pārbaudot bērnu asinsanalīzes, ir atklājies, ka vismaz ceturtajai daļai minēto bērnu bioloģiskie tēvi nav tās pašas personas, kas figurē oficiālajos dokumentos. Turklāt socioloģiskajos pētījumos 21 miljons ASV sieviešu (40 procenti no visām precētajām amerikānietēm) ir atzinušas, ka laiž pa kreisi.
Vēl viens izskaidrojums sieviešu neuzticībai ir atrodams dzīvnieku pasaulē — primātu tēviņi rūpējas tikai par tiem bērniem, kurus uzskata par saviem. Attiecinot šo atziņu uz cilvēkiem, kurus daži pētnieki sauc par domesticētajiem primātiem, var secināt, ka mūsdienu sievietei var būt ekonomiski izdevīgi mīlēties ar vairākiem vīriešiem un piespiest savus mīlas partnerus noticēt, ka katrs no viņiem var būt īstais bērna tēvs.
Kadru politika un seksuālie ierobežojumi
Lai arī sievietes caurmērā ir izlaidīgākas nekā daudzu dzīvnieku mātītes, tomēr salīdzinājumā ar vīriešiem viņas ir nevainības iemiesojums. Šīs seksuālās atturības iemesli ir meklējami apstāklī, ka sievietei ir jābūt ļoti uzmanīgai, izvēloties vīrieti, kurš, iespējams, apaugļos viņas olšūnu un būs pēcnācēja tēvs un apgādnieks. Tāpēc sievietes bieži vien mēdz būt nepieejamas.
Sociologi apgalvo, ka, jo vētraināka ir bijusi sievietes seksuālā dzīve jaunībā, jo mazākas ir viņas izredzes vēlāk veiksmīgi apprecēties — tātad arī mazākas iespējas nodrošināt savam pēcnācējam pārtikušu bērnību. Minētā iemesla dēļ un tāpēc, ka sievietei tīri fiziski nevar būt vairāk par vienu veiksmīgu grūtniecību gada laikā, daiļā dzimuma pārstāves ir spiestas kļūt par izcilām vīriešu ciltsrakstu speciālistēm un, veicot rūpīgu izlasi, atrast partneri, kurā būtu apvienots labs ģenētiskais materiāls ar “tālejošiem nākotnes nodomiem”.
Raits apgalvo, ka izslavētais sieviešu aprēķins nav nekas cits kā instinktīva partneru atlase, rūpējoties par savu un savu bērnu nākotni. Tāpēc nav arī brīnums, ka skaistas un gudras sievietes bieži izvēlas neglītus, taču bagātus, nevis skaistus, bet nabadzīgus vīriešus. Taisnības labad ir jāpiebilst, ka sieviešu vidū augsti kotējas arī atlētiski vīrieši, jo plati pleci un šaura, muskuļaina pēcpuse signalizē par spēju ātri skriet — tātad savākt iespējami daudz barības — un iedvest cieņu apkārtējos — tātad aizsargāt gan sevi, gan savu ģimeni. Kad perspektīvākais partneris, kas spēj nodrošināt gan sievietes, gan viņas bērnu pārticību un stāvokli sabiedrībā, ir iegūts un pieradināts uz mūžu, var sākties jauni, taču ļoti uzmanīgi eksperimenti.
Vīriešu stratēģija
Kā liecina kādā ASV universitātē veiktie pētījumi, trīs ceturtdaļas vīriešu nevilcinoties ir gatavi atsaukties nepazīstamas sievietes aicinājumam. Šāda atsaucība ir dzelžaino dabiskās atlases principu nosacīta un raksturīga jebkuram stiprā dzimuma pārstāvim, jo seksuālo kontaktu intensificēšana un savas sēklas iesēšana iespējami daudzās sievietēs, pēc vīriešu domām, ir vienīgais veids, kā nodrošināt sava ģenētiskā materiāla saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm.
“Ģenētiskā izdzīvošana ir tik svarīga, ka tad, ja vien vīrietis ir vesels, viņš ir vienmēr gatavs izpildīt savu pienākumu. Lielā mērā šo vīriešu gatavību nosaka testosterona — vīrišķā dzimumhormona — līmenis asinīs (ir noskaidrots, ka ASV Vestpointas militārās akadēmijas testosteronizētie kadeti ātrāk virzās pa karjeras kāpnēm un gūst lielāku piekrišanu pie daiļā dzimuma).
Šī hipergatavība reizēm noved arī pie homoseksuāliem un cita veida sakariem. Taču atkāpes no normas nav tikai cilvēku monopols, jo arī dzīvnieku pasaulē ir novērojami gan homoseksualitātes un fetišisma, gan nekrofilijas un citāda rakstura gadījumi…
Lai kā arī būtu, vīrietis attiecības ar jebkuru jaunu partneri vismaz sākumā uztver ļoti nopietni, jo instinktīvi viņš vienmēr rēķinās ar saviem konkurentiem un viņu spermas iespējamo pārākumu.
Sievietes un vīrieši dažādi vērtē sānsoļus
Ja vīrs ir krāpis sievu, tad diezgan droši var apgalvot, ka agri vai vēlu tas taps piedots, bet, ja sieva ir krāpusi vīru, tad drāma mūža garumā ir garantēta. Kāpēc tāda netaisnība? Ļoti vienkārši — jebkurš sievietes sānsolis liek vīrietim šaubīties par nākamā mantinieka ģenētisko autentiskumu; savukārt sievietei svarīga ir garīgā uzticība, jo gandrīz vienīgais uztraukuma objekts vīrieša sānsoļa gadījumā var būt finanses, kas nepelnīti tiks pārdalītas starp viņas un kādas citas bērnu. Lai noskaidrotu sieviešu un vīriešu reakciju iespējamās neuzticības gadījumā, tika veikts eksperiments. Tā dalībniekiem pievienoja elektrodus un piedāvāja iztēloties savu partneri dzimumakta laikā ar kādu citu, kā arī vēlāk to, ka partnerim sāk veidoties romantiskas jūtas ārpus ģimenes. Eksperimenta rezultāti atklāja, ka vīrieši, vizualizējot domu par savas draudzenes mīlēšanos ar kādu citu, zaudēja paškontroli un kļuva traki. Bet, iztēlojoties mīlestības rašanos starp savu partneri un kādu citu vīrieti, viņi ir bijuši gandrīz mierīgi. Savukārt sieviešu reakcija bija pretēja — viņām psiholoģiski grūti bija pieņemama partnera iemīlēšanās.
Parastais scenārijs pieķertas neuzticības gadījumā: vīrietis ar lielu skandālu sakravā koferus un aiziet, bet sieviete nopērk jaunu kleitu un kosmētikas komplektu, lai kļūtu pievilcīgāka par iespējamo sāncensi.
Mīlestības ķīmija
Mums visiem ir pazīstams izteikums aklā mīlestība, ar ko parasti raksturo stāvokli, kad iemīlējies indivīds idealizē savu partneri un nav spējīgs racionāli novērtēt savas mīlestības objekta patiesās īpašības. Turklāt, kā zinām no personiskās pieredzes, mīlestība atnāk pēkšņi un varētu būt salīdzināma, piemēram, ar zibens spērienu vai kodolraķešu palaišanas pogas nospiešanu.
Izrādās, ka šie salīdzinājumi ir pamatoti — mīlestība tiešām ir ķīmisks process, kas sākas pēkšņi, smadzenēs nospiežot īpašu pogu. Lai arī minētā poga vēl nav identificēta, zinātniekiem ir puslīdz skaidrs mīlestības ķīmiskais modelis.
Mīlestības upuri atrodas it kā narkotiskā reibumā, ko nodrošina tādas ķermeņa producētas vielas kā dopamīns un noradrenalīns, kas pēc savām īpašībām līdzinās amfetamīnam — šīs vielas iedarbojas uz smadzeņu limbisko sistēmu un izraisa emocijas. Taču, lai partneris, pat ja tas ir pekles izdzimums, šķistu skaistuma iemiesojums un radītu seksuālu interesi, ir nepieciešams arī serotonīns un endorfīns.
Minētās vielas ne tikai nepatīkamo pārvērš patīkamajā, bet arī mazina sāpes, rada svētlaimes sajūtu un enerģijas uzplūdus, kas spēj piecelt pat mironi. Diemžēl šīs vielas ir gaistošas un organismam rodas pieradums, kas paģērē dozas palielināšanu, tādēļ ir nepieciešami nepārtraukti jauni kairinājumi.
Savukārt mīlestības pogas funkcijas, vismaz hipotētiski, pilda molekula feniletilamēns (PEA), ko smadzenes pietiekamā daudzumā spējot saražot divus līdz četrus gadus. Zūdot PEA ietekmei, zūd arī mīlestība, kas liedza iespēju īpatnim reāli novērtēt radušos situāciju un partneri.
Tad kopdzīvi var glābt tikai pieradums, ekonomiski apsvērumi vai iegūtais komforts, jo, uzsākot jaunu mīlas dēku, ir jārēķinās ar jauniem ģimenes skandāliem un laika patēriņu partnera untumu izzināšanai un adaptēšanai.
Amerikāņu antropoloģe Helēna Fišere uzskata, ka PEA ir dabas radīts mehānisms, lai saglabātu ģimeni un partneru uzticību tieši tik ilgi, cik nepieciešams, lai bērns sasniegtu tādu vecumu, kad pats spēj cīnīties par izdzīvošanu un iegūt pārtiku — piemēram, ķert vardes un savākt ēdamās saknes.
Šo pieņēmumu apstiprina antropologu pētījumi, kas pierāda, ka tā saucamajām arhaiskajām tautām — Austrālijas aborigēniem, Dienvidamerikas indiāņiem un eskimosiem — bērni dzimst ar vismaz četru gadu intervālu. Savukārt 61 no šobrīd pastāvošajām kultūrām laulības visvairāk šķir tieši ceturtajā kopdzīves gadā.
Atraktanti un repelenti — hormoni, ko riesta turnīru laikā ražo tēviņu organisms. Konkurences cīņā par sievietes labvēlību uzvarējušais vīrietis producē atraktantus, kas pievilina daiļā dzimuma pārstāves, bet zaudējušais – repelentus, kas savukārt atbaida potenciālo dzimumpartneri. Kā jau teikts, atraktantu rašanās priekšnoteikums ir uzvara, tas savukārt nozīmē, ka sievietēm seksuāli pievilcīgāki var šķist vīrieši, kas pat īpaši netiecas pēc viņu labvēlības, bet vienkārši ir uzvarējuši bridža partijā vai veiksmīgi noparkojuši automašīnu.
Feromons — hormons, ko ražo cilvēka ķermenis un kas ir uztverams ar ožu. Feromons raksturo īpatņa imūnsistēmu. Sievietes ovulācijas periodā dod priekšroku vīriešiem, kuru smarža liecina par atšķirīgu imūnsistēmu — tātad par iespējami optimālu ģenētisko saderību. Jo sajauktāki vecāku imunoloģiskie rādītāji, jo lielākas izredzes bērnam uzvarēt cīņā par izdzīvošanu.
