Dzejniece, lubāniete Broņislava Martuževa priecīgi atver mājas durvis, smaidot ved uz istabu, kur jau vairākus gadus dzīvo kopā ar māsu un dala visu – priekus, sāpes, ikdienas rūpes, slimības nastas.
Dzejniece, lubāniete Broņislava Martuževa priecīgi atver mājas durvis, smaidot ved uz istabu, kur jau vairākus gadus dzīvo kopā ar māsu un dala visu – priekus, sāpes, ikdienas rūpes, slimības nastas. Kopīgi pārrunā un izvērtē to, kas notiek Broņislavas mīļotajā latviešu tautā, zemē, kas viņas dzīvē iegriezusi dziļu rētu.
“Nu jau vairāk nekā gadu nerakstu ne dzejoļus, ne arī dienasgrāmatu. Līdz ko mēģinu domāt, ceļas asinsspiediens. Nekas jauns vairs netop. Iznāk, ka veselības pēc vairs nerakstu un arī nedomāju. Vienkārši dzīvoju,” saka B. Martuževa.
Izdoti seši dzejoļu krājumi, un Broņislava vienkārši nosaka, ka rakstīts ir par to dzīvi, ko mēs visi dzīvojam. Par ticību, par tautas ciešanām. Par nežēlību, kas dzejnieci šķīrusi no dzimtenes, par sāpēm, kas bija jāpārcieš, paciešot piecus gadus ieslodzījumā, trūkumā, svešumā, aizmirstībā.
“Neesmu rakstījusi par mīlestību. Man tā dzīve tāda bijusi, ka ar mīlestību nav bijis nekādas darīšanas. Tādēļ arī šī tēma manos dzejoļos neieņem svarīgāko vietu. Valsts, tautas liktenis. Tas man sāpēja un sāp. Par to arī rakstīju,” atzīst autore.
Ticība arvien dzīva
“Es esmu katoliete. Latgaliete. Kad latgalis aiziet prom no savas dzimtās puses, viņš ticību neatstāj, bet ņem līdzi. Katoļticība ar mani bijusi visu mūžu. Protams, tā ir visstingrākā, bet man patīk baznīcas ceremonijas. Svētdienās televīzijā skatos tiešās pārraides no Rīgas baznīcām. Kad mises laikā tika uzstādīts Svētais sakraments, es aiz sajūsmas ceļos nometos. Tas ir svēts mirklis, un es jutos, kā tur piederīga,” atceras Broņislava.
Un tikai viņa vien zina, kā Dievam lūgusi piedošanu par necilvēcību, ko cilvēks perina pret cilvēku, par netaisnību, ko izjutusi pati. Un tikai lūgšana ir spējusi viņu stiprināt arī tajos brīžos, kad citi neizturēja un padevās.
Dzīvo visam līdzi
“Es televīziju skatos reti. Klausos radio. Sevišķi Kārļa Streipa raidījumā. Abas ar māsu tad no visas sirds lamājamies līdzi. Cilvēks ir zaudējis vērtību. Ar viņu vairs nerēķinās. Tā ir tikai piedeva pie mantiskiem ienākumiem. Tas mani satriec. Toreiz, 1991. gadā, visi sauca: “Kaut vai pastalās, bet tikai uz brīvību.”
Nerunāsim par pastalām. Tas viss ir tikai gleznains izteiciens. Bet brīvību, kas mums pašlaik ir, tā nav vārdam atbilstoša. Kad paklausos, kas notiek augstu vīru aprindās, saprotu, ka viņiem demokrātija ir tikai tādēļ, lai cits citu nozākātu, atkal kaut ko klusiņām iebāztu kabatās. Viss tiek izdomāts ar tālejošiem mērķiem,” spriež B. Martuževa. Un viņa min nesen atklāto pārkāpumu Terehovas robežpunktā. “Tik ilgu laiku nestrādā videokameras. Arī tas, manuprāt, ir darīts ar nodomu. Turklāt iniciatīva ir nākusi no “lielām augšām”. Ir taču kāds, kas mūziku regulē un diriģē,” secina dzejniece.
Palīdz dzīvesprieks
Un zinot to, cik Broņislavai 77 gados bijis jāpārcieš, pārņem neliela skaudība par dzīvesprieku, kas ir viņā.
“Tas tā izskatās. Paldies Dievam, ka tā ir, jo tas ir vienīgais, kas man un manai māsai Magdalēnai palīdz. Slimība mūs abas ir pievarējusi , un, tā kā ir bijis pēdējā laikā, kad lāgā ne nakti, ne dienā nav iespējas atpūsties, izturēt palīdz tikai prieks,” saka lubāniete.
Kaimiņi sagādājuši adventes vainagu. “Bez tā jau nekādi. Ziemassvētkus nosvinēsim pašas sev. Abas kopā. Viena otru atbalstot. Ciemiņus vairs uzņemt nevaram. Ne jau tādēļ, ka nebūtu līdzekļu. Mums ir pieklājīgas pensijas, un ar to pilnīgi pietiek. Bet nav spēka,” saka B. Martuževa. Viņai esot divi mīļākie svētki – Ziemassvētki un 18.novembris.
“Jaunajiem šie svētki neko neizsaka. Tādēļ ar dzīšanu tos dzen iekšā. Ar uguņošanu un citām jaukām lietām bērnus un jauniešus kā mērkaķēnus pieradinātu pie kaut kā spoža, lai atcerētos, ka tajā datumā kaut kas bija. Bet tas ir nožēlojami. Manā bērnībā tā nebija. Toreiz gaisā virmoja cita jutoņa. Bija lielas cerības. Vecāki bija jaunsaimnieki ar pieciem bērniem. Par spīti smagajiem darbiem, bija sajūta, ka dzīve iet uz augšu. Jaunībā – astoņpadsmit , divdesmit gados – gan visiem šķiet, ka dzīve iet uz augšu. Bet tagad skatos, ka jaunieši ir diezgan nīgri, uz dzīvi skatās drūmi,” secina brīvības atbalstītāja.
Pārcieš ieslodzījumu
B. Martuževa no 1946. līdz 1951. gadam darbojusies pagrīdē sava tēva mājās “Lazdiņās”. Viņa simpatizēja latviešu pretošanās kustībai, tāpēc bija spiesta slēpties no varas pārstāvjiem, taču 1951. gada februārī viņu atrada un kopā ar ģimeni apcietināja. Pagrīdē viņa ar roku pārrakstīja žurnālu “Dzimtene”, kas skaidroja vienkāršas lietas par “mieru, meliem un dzīvību”. Tas viss notika laikā, kad oficiālajā presē pludoja melu un demagoģijas ūdeņi.
Broņislava izcieta mocīšanu čekas pagrabos ar nakts pratināšanām un bezgalīgiem pazemojumiem, līdz visbeidzot viņu izsūtīja uz sevišķi stingra režīma koloniju Taišetā, Irkutskas apgabalā. Tur arī ir viņas “piecu gadu universitāte”.
“Mājās atgriezos 1956. gadā. Toreiz pirmo gadu pēc mūsu aizvešanas bija ziedējušas ābeles. Bija daudz ābolu, un mamma samainīja ābolu maisu pret kartupeļiem. Lai arī tie cilvēki, kam bija relatīva brīvība, kam bija vismaz viena govs un zemes pleķītis, dzīvoja bez maizes,” atceras kādreiz apcietinātā Broņislava.
Viņa uzsver, ka izdzīvot palīdz viens liels draugs un palīgs – darbs. Nekāda vara nav varējusi salauzt vismūžīgāko – darbu. Ar darbu “es iznīcinu zelta varu, es apkaroju karu, badu un skaudību uz pasaules. Kas manam godam ķers pie rantīm, šais pakšos es esmu pamats likumpantiem, es nedeju pēc muzikantiem. Par dzīvi ģeķis prāto gari un jož, kur citam pilnāks pods. Tu labāk negurķojies, dari. Un tici, būsi neatkarīgs”,” citē B. Martuževa.
Zemnieks izdzīvos
Valsts bez zemnieka ies bojā, bet zemnieks izdzīvos. Tagad ik pēc četriem gadiem gaidām, ka jaunā valdība kaut ko darīs.
“Tomēr tā iznīcina zemnieka spēju izdzīvot bez valsts. Tā mazina arī zemnieka spējas izdzīvot ar valsti, jo pastāvēt var tikai budži. Tiem, kas dzīvo uz mazām zemēm, valsts neļauj atsperties,” uzsver dzejniece.
Tomēr ilgi, pēc B. Martuževas domām, tā nebūs. Ja latvietis ir latvietis, tad nepaies ne piecpadsmit gadu un kalpi kaus budžus. “Un to būs izdarījusi valdība. Stulbu seriālu ir vieglāk noskatīties nekā raidījumu par to, kas notiek Latvijā.
