Būdama atvaļinājumā, internetā izlasīju ziņu, ka vairāku aptaujāto uzņēmēju organizāciju pārstāvji uzskata, ka lielais svētku un brīvdienu skaits kavējot Latvijas ekonomisko attīstību, tāpēc esot nepieciešams samazināt brīvdienu skaitu.
Būdama atvaļinājumā, internetā izlasīju ziņu, ka vairāku aptaujāto uzņēmēju organizāciju pārstāvji uzskata, ka lielais svētku un brīvdienu skaits kavējot Latvijas ekonomisko attīstību, tāpēc esot nepieciešams samazināt brīvdienu skaitu.
Izrādās, ka brīvdienas esot traucējošais faktors, jo Latvija šobrīd neatrodoties vienā līmenī, piemēram, ar Vāciju vai citām bagātajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Tās noteikti esot jāpanāk, bet to, lūk, nevarot izdarīt atpūšoties, kad naudu tikai tērē, nevis pelna.
Viens otrs uzņēmējs pat brīvdienu kārajiem latviešiem atgādinājis par dienvidkorejiešiem, kur darba devējs savam darbiniekam dodot trīs dienu atvaļinājumu. Par īpaši labu tiekot uzskatīts tas darba devējs, kas gada laikā piešķirot astoņu dienu atvaļinājumu. Esmu sašutusi arī par tā uzņēmēja viedokli, kas Latviju uzskata par sociālisma laikā izlepušu valsti, bet latviešus par sociālisma laika lutekļiem, kas gribot strādāt tikai astoņas stundas. Ar likumu esot nosakāma brīvo dienu secība, lai svētki nebūtu gandrīz visu nedēļu, arī maksimāli pieļaujamo svētku un brīvdienu skaitu vajagot reglamentēt. Arī Eiropas Savienībā pašreiz notiekot pretējs process, kad tiekot samazināts svētku un brīvdienu skaits.
Neesmu pārliecināta, vai visi uzņēmēji maz zina, cik tad īsti ir brīvdienu un svētku dienu gadā. Manuprāt, viņus uztrauc fakts, ka cilvēkiem, kurus nodarbina brīvdienās vai svētku dienās, jāmaksā divkārt lielāka darba alga par konkrēto dienu. Izrādās, uzņēmēji būšot tie, ar kuriem valstsvīriem iepriekš vajadzēšot apspriesties, cik brīvdienu atvēlēt gada laikā. Kā svešs cilvēks var atļauties tev, viņam, man norādīt, ka daudzās brīvdienas devalvējot to jēgu, jo cilvēki nezinot, kā tās pavadīt. Kā nav kauna!
Kāpēc šiem brīvdienu nīdējiem nerūp vecāki, kas bērnus lielākoties redz aizmigušus, jo mājās no darba pārnāk vēlās vakara stundās. Viņiem neatliek laika uzklausīt dēla vai meitas izjūtas, jo aiz muguras nepacietīgi “mīņājas” uzņēmējs, kam vairāk par visu rūp Latvijas labklājība. Par kādu labklājību runāt, ja cilvēki baidās apmeklēt ārstu tāpēc, ka darba devējam slimotāji netīk. Par kādu ģimeņu stiprumu varam sapņot, ja, nedod Dievs, vīrs un sieva pavadīs kopā kādu brīvdienu vairāk, nekā tas tīk darba devējam. Uzskatu, nestrādājam tik slikti, lai nebūtu nopelnījuši atpūtu.