“Alūksnes Ziņu” redakcijā kāda sieviete vērsās ar sūdzību par to, ka vienā no veikaliem viņa nav apkalpota krievu valodā. Sievietei ir 80 gadi, un viņa atzīst, ka Latvijā ir jāprot latviešu valoda, taču viņa nav spējusi to iemācīties. Savukārt brīvprātīgais no Gruzijas Levans Jugheli gan ne reizi, kopš dzīvo Alūksnē, nav saskāries ar situāciju, kad veikalā viņam kāds neatbildētu krievu valodā.
Vai apkalpojošā jomā strādājošie var atļauties pretenciozi nerunāt krievu valodā, jo, lūk, Latvijā jārunā tikai latviski? Un vai to varam atļauties mēs, Alūksnes un Apes novados dzīvojošie, ja mūsu kaimiņi ir gan krievi, gan igauņi? “Alūksnes Ziņu” veiktā aptauja atklāj, ka 63,3 procenti aptaujāto Alūksnes un Apes novada iedzīvotāju labāk izvēlētos runāt angļu valodā, bet tikai 36,7 procenti – krievu valodā.
Valodu nezināšana norāda uz gara nabadzību
6,8 procenti Alūksnes un Apes aptaujāto iedzīvotāju uzskata, ka krievi tā arī neiemācās latviešu valodu, jo tā ir sarežģīta valoda. 36,4 procenti uzskata, ka pie vainas tomēr ir slinkums. Tikpat domā, ka krievi neuzskata par vajadzīgu mācīties latviešu valodu, jo tīri labi iztiek arī bez tās. 20,5 procenti aptaujāto domā, ka nevēlēšanās iemācīties latviešu valodu ir necieņas izrādīšana Latvijai.
Alūksnes slimnīcas uzņemšanas nodaļas virsraksts ir trijās valodās: latviešu, angļu un igauņu valodā. Alūksnes slimnīcas valdes priekšsēdētāja Maruta Kauliņa uzsver, ka negatīva nostāja pret krievu valodu tomēr ir muļķīga. Viņa skaidro, ka uzrakstā vārds “uzņemšana” nav krievu valodā, jo krievu valoda nav Eiropas Savienības valoda. Pati M.Kauliņa uzskata, ka apkalpojošajā jomā pretenciozi nerunāt krievu valodā ir ļoti muļķīgi. “Uzņēmums tā tikai pazaudē klientus! Valodu nezināšana norāda uz gara nabadzību. Nav jākaunas no tā, ka mēs zinām kādu valodu. Mana vecuma cilvēki ir dzīvojuši PSRS. Krievu valoda bija mūsu otrā valoda, un es no tās nekaunējos. Arī igauņu valodu zināt būtu tikai vērtīgi. Ja cilvēks atnāk un runā krievu valodā, es ar viņu runāju krieviski. Mēs nevaram laist muļķi un principiāli nerunāt krievu valodā. Man nav komentāru par to, ja kādu neapkalpo krievu valodā. Ar to nu nekādā veidā netiek parādīts patriotisms. Patriotisms nenozīmē, ka runā tikai latviešu valodā, tā būtu izolācija. Mēs taču dzīvojam Eiropas Savienībā! Igaunijā veikalos jau ir tulki, kuri palīdz iztulkot no igauņu valodas uz krievu, jo uz Igauniju brauc daudz krievu tūristu. Tā taču ir tirdzniecība, un, ja darbinieks speciāli nerunā kādā valodā, tāds darbinieks būtu jāatlaiž,” viņa saka.
M.Kauliņa arī uzsver, ka ir ļoti muļķīgi krievu valodu saistīt ar tādiem vārdiem kā “okupanti” un tamlīdzīgi. “Jebkuras valodas zināšana ir bagātība! Krievu valoda ir ļoti sena un bagāta, kādi vēl okupanti? Kaimiņam kaimiņš ir jāciena, un valoda ne pie kā nav vainīga. Arī Vācijā ir daudz krievu, taču visi sarunājas, neņemot vērā, kādi notikumi ir bijuši vēsturē,” saka M.Kauliņa.
Jāprot tās valsts valoda, kurā dzīvo
Nevaram noliegt, ka attieksme pret krievu valodu tomēr ir saistīta ar vēsturiskajiem pāridarījumiem un cilvēki vēl aizvien nespēj nošķirt valodu no politikas, kā tas bieži vien ir arī ar vācu valodu, kura cilvēkiem nereti saistās ar nacismu.
Latvijas Politiski represēto apvienības vadītāja Gunāra Resnā izteiciens – “Padomju laika krievvalodīgie ir sērga, ar kuriem dialogs nav iespējams”- nebūt nepalīdz veidot dialogu ar šo “sērgu”. Šādi cilvēki šeit ir, un, nostājoties pret viņiem naidīgās pozīcijās, nekāds dialogs nebūs iespējams, bet vai apkalpojošā joma var būt tā, kurā ir jūtams šāds it kā nacionālisms?
Brīvprātīgais Levans Jugheli, kurš ieradies Alūksnē no Gruzijas, uzskata, ka ir jāprot tās valsts valoda, kurā dzīvo. Levans Alūksnē ir jau kopš oktobra un jau saprot elementāras frāzes latviešu valodā. “Man nedēļā ir trīs latviešu valodas lekcijas, jo vēlos iemācīties šo valodu. Manuprāt, ir jāzina tās valsts valoda, kurā tu dzīvo. Veikalos jau varu paprasīt preces arī latviešu valodā,” viņš saka.
Lai arī Gruzija nav labās attiecībās ar Krieviju, Levans atzīst, ka krievu valoda jau nav pie tā vainīga un nezināt to nozīmē sevi apzagt. “Tiesa, Gruzijā es nerunāju krievu valodā ar tiem, kuri dzīvo tur jau vairākus gadus. Es principiāli atbildu gruzīniski, taču es neesmu pret krievu valodu kā tādu. Tā ir ļoti skanīga un bagāta, viena no skaistākajām valodām pasaulē. Man nav problēmu ar krievu valodu, man ir problēmas ar Krievijas politiku un to, ka tie, kuri dzīvo manā valstī ilgstoši, nevar iemācīties pat elementāras saskarsmes frāzes,” teic Levans.
Viņš norāda arī, ka nekad savas uzturēšanās laikā Alūksnē nav saskāries ar situāciju, kad ar viņu kādā veikalā nerunātu krievu valodā. “Kad nesaprot angļu valodu, pāreju uz krievu.”
Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka pret ārzemniekiem attieksme ir daudz pozitīvāka nekā pret tiem, kuri šeit jau dzīvo ilgāku laiku, bet vēl aizvien nezina latviešu valodu. Ja šādu nostāju varam izpaust savā ikdienas dzīvē, tad tomēr strīdīgs jautājums paliek tas – vai apkalpojošajā jomā strādājošais ir spējīgs izšķirt, kurš no pakalpojuma lūdzējiem ir no Krievijas, kurš ir igaunis, kurš neprot angļu valodu, kur nu vēl latviešu, un kurš no šiem cilvēkiem Latvijā dzīvo jau vairākus gadus.
Levans saka, ka Gruzijā arī ir negatīva attieksme pret Krievijas politiku, kura nereti tiek uzreiz pārnesta uz krievu valodu. “Krievijas valdība mums ir darījusi pāri. 1989.gada 9.aprīlī Gorbačovs uzsūtīja tankus un daudzi tika nogalināti ar lāpstām un indīgām gāzēm. Arī nesenais karš Gruzijā nepatiku pret krievu politiku tikai pastiprināja. Gruzijā arī citu tautību cilvēki, kuri tur dzimuši, neprot gruzīniski. Tad viņi saka, ka ir par vecu, lai iemācītos, bet, manuprāt, tās ir tikai atrunas. Kā gan var neiemācīties valodu, ja dzīvo šajā valstī tik daudzus gadus? Uzskatu, ka tā ir mana problēma, ja es nesaprotu latviešu valodu. Visiem pārdevējiem nav jāprot angļu, krievu vai ķīniešu valoda! Latvijā ir jārunā latviešu valodā,” teic Levans.
Toties M.Kauliņa uzsver, ka nekādā gadījumā nenosoda tos, kuri ilgstoši dzīvo Latvijā, bet vēl neprot latviešu valodu. “Tā ir cilvēku personīgā lieta, mēs viņus nevaram pāraudzināt. Bet tas arī nedod mums atļauju nekomunicēt cilvēkam saprotamā veidā. Ja es ar cilvēku komunicēju, tātad man tas ir nepieciešams. Ir muļķīgi, protot krievu valodu, apstāties pie tā, ka otrs cilvēks jums atbild krievu valodā. Šie cilvēki paši noteikti jūtas slikti, nesaprotot latviešu valodu, mums tas būtu jāsaprot. Pāriet uz sarunu krievu valodā nav noziegums ne pret valsti, ne pret patriotismu,” saka M.Kauliņa.
Vēlas uzspiest savu dzimto valodu
Situācija nebūt nav tik viennozīmīga, un cilvēki nereti runā krievu valodā, taču atsakās to izmantot tad, kad zina, ka cilvēks jau ilgstoši dzīvo Latvijā un nav iemācījies valodu. Uzreiz tiek piesaukta nelojalitāte pret valsti, necieņa un visādi citādi negatīvi salīdzinājumi. Tā vietā, lai vienkārši atbildētu krievu valodā, mēs ceļam traci par kaut kāda veida patriotismu, kas drīzāk izklausās pēc nacionālisma, kurā nedrīkst būt citādo. Valsts valodas centra Valodas kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis gan norāda, ka nav tikai tā, ka mēs redzam skabargu krievvalodīgo acī, bet savējā baļķi neredzam. Arī krievvalodīgajiem bieži vien ir šāds baļķis – augstprātīga attieksme un aizvainojums pret to, ja kāds viņus nesaprot un neatbild viņiem krievu valodā.
“Apkalpojošajā jomā strādājošais darbinieks vai klients var norādīt, ka nerunās krievu vai franču, vai arābu valodā tieši tāpat, kā to dara un darīs, piemēram, Vācijā attiecībā uz lielākās minoritātes – turku – vai Krievijā attiecībā uz lielākās minoritātes – tatāru – valodu. Latvijai ir robeža ne tikai ar Krieviju, bet arī ar Igauniju, Lietuvu, Baltkrieviju, un šīm valstīm ir robeža ar Latviju. Tas nozīmē, ka cieņai piekāpjoties ir jābūt abpusējai. Neviens nekad necienīs tos, kuri neciena paši sevi un ir spējīgi tikai nesamērīgi piekāpties,” viņš saka.
Svešvalodu prasmes prasību obligāta noteikšana darbiniekiem pieļaujama tikai tur, kur to prasa darba specifika – intensīva un masveida saskarsme ar ārzemju klientiem vai darba informācijas mācīšana, iegūšana, pārraidīšana svešvalodās. “Šīs prasības zināt svešvalodas nedrīkst attiecināt uz darbiniekiem tikai tāpēc, ka tā saucamie krieviski runājošie parasti vēlas uzspiest savu dzimto valodu visiem un savu ērtību dēļ vēlas saņemt atbildi krievu valodā. Ar grozījumiem Darba likumā, kas stājās spēkā 2012.gada 25.jūlijā, ir noteikts, ka darba sludinājumā aizliegts norādīt konkrētas svešvalodas prasmi, izņemot gadījumu, kad tā pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai,” skaidro A.Kursītis.
