“To gan avīzē nerakstiet,” šādu frāzi man nācies dzirdēt vairākkārtīgi.
“To gan avīzē nerakstiet,” šādu frāzi man nācies dzirdēt vairākkārtīgi. Ne visi vēlas uzticēt savas domas tik plašai lasītāju auditorijai. Šoreiz lūgums skan no cilvēka, kam šodienas sabiedrībā diemžēl klājas visgrūtāk, – invalīda. Un man jādomā, cik daudz patiesības tomēr ir teicienā: veselais jau slimo nesapratīs.
Jau vairākus gadus atzīmējam 15.oktobrī Baltā spieķa dienu un Starptautisko invalīdu dienu 3.decembrī. Tad sabiedrība it kā sakustas, presē parādās materiāli par invalīdu problēmām, savukārt kāda amatpersona televīzijā cītīgi skaidro, ka mūsu nabadzīgais budžets neļauj palielināt invaliditātes pensiju vai atmaksāt dārgās zāles. Tad viss apklust un turpinās ikdiena. Katram sava. Liela daļa invalīdu savas dienas pavada, neizejot no mājās. Ir arī tādi, kas cīnās, lai pierādītu, ka invaliditāte – tā nav nolemtība, ka dzīvei ir beigas. Viegli tas nav, un saprotams, cik ļoti tad sāp apkārtējo neiejūtība.
“Cilvēki ir tik cietsirdīgi. Veikalā es nespēju saredzēt produktu cenas uz mazajām papīra strēmelēm. Nākas jautāt pārdevējai. Bet viņa atcērt, vai tad jūs neredzat. Skaidrs, ka neredzu, bet vai tiešām man tas jāizkliedz visai pasaulei,” stāsta invalīds un piebilst, ka tās jau esot tikai “odziņas”. Un ko tik varot sagaidīt, ja nepieciešams šķērsot ielu. Ceļu satiksmes noteikumi gan paredz, ka cilvēki ar balto spieķi autovadītājiem jāpalaiž pāri ielai arī tad, ja nav gājēju pāreja. Bet reizumis to varot vicināt kaut simtiem reižu, viena daļa braucēju ielas malā neredzēšot pat Godzillu.
“Uz pieres ar uzrakstu – invalīds – neviens nestaigās. Pat, ja tā būtu, es domāju, ka vienai daļai cilvēku tas tāpat būtu vienaldzīgi. Man jau žēlošanu nevajag, es tikai gribētu, lai palīdz, pavisam nedaudz ar laipnu vārdu vai izpalīdzīgu roku,” invalīdes tiektos vārdus grūti aizmirst. Jā, mums, veselajiem, slimos nesaprast. Lai arī nav paredzams, kādus pagriezienu mums katram liktenis gatavo un ir tik viegli nonākt mainītās lomās!
