Beigusies svētku kņada, veikalos – iepirkšanās drudzis. Pirms svētkiem tajos pat ābolam nebija kur nokrist.
Beigusies svētku kņada, veikalos – iepirkšanās drudzis. Pirms svētkiem tajos pat ābolam nebija kur nokrist. Tas it kā liecina, ka nemaz tik nabagi neesam. Tikai jāšaubās, vai tas atspoguļo patieso iedzīvotāju finansiālo stāvokli? Pēc “Latvijas faktu” veiktās aptaujas rezultātiem 55 procenti Latvijas ģimeņu uzskata, ka viņu finansiālais stāvoklis pērn nav mainījies, un 47,7 procenti domā, ka šogad tas arī nemainīsies. Cerīgāk uz to raugās tikai
26 procenti, bet tikai 1,1 procents iedzīvotāju ir pārliecināti, ka dzīvos krietni labāk. Statistika ir bēdīga, bet reālā dzīve – vēl bēdīgāka. Iepriekšējā gada nogalē, interesējoties valsts iestādēs, cik liels ir noteiktais iztikas minimums, “Valsts sociālās apdrošināšanas nodaļā” atbildēja, ka nezina, bet Valsts ieņēmumu dienestā ierēdnes atbilde pat šokēja, nosaucot vairāk nekā
80 latu. Vai jāsāk šaubīties par Latvijas Ministru kabineta pērn pieņemto lēmumu no 2003.gada 1.janvāra paaugstināt minimālo algu no 60 līdz 70 latiem? Taču ne. Drīzāk gan par valsts iestāžu ierēdņu kompetenci. Patieso atbildi saņēmām pilsētas domes sociālās palīdzības dienestā – tie ir… 38,23 lati. Grāmatveži bilst, ka tas esot nemainīgs jau vismaz desmit gadus. Par šo niecīgo naudas summu ir iespējams tikai nožēlojami eksistēt. Vai Saeimas deputāti un valstiski svarīgu komisiju locekļi paši spētu izdzīvot ar šādiem līdzekļiem?
Desmit gados Latvijas valsts dzīvē noticis tik daudz pārmaiņu, bet viena otra lieta nekust ne no vietas. Biznesu “bīda” lielākos un mazākos apjomos, atklātākos un slēptākos veidos, miljonus gluži kā santīmus zaudē un neatrod. Oligarhi valstī godīgā vai negodīgā ceļā gūto bagātību dala un pārdala, publiski ķildojas, pat neiedomājoties par tādiem sīkumiem, ka kaut kur mazajā Latvijā ik dienu daudzi tās pilsoņi maciņā skaita santīmus, lai varētu izdzīvot. Nav jābrīnās, ka bomžu mūsu valstī kļūst arvien vairāk. Ar ko gan lai samaksā par dzīvokli, par elektrību, par gāzi un apkuri? Par dienišķo iztiku nemaz nerunājot. Arvien vairāk ir to, kurus no dzīvokļiem izliek uz ielas, labākajā gadījumā ierādot istabiņu sociālajā mājā. Bezpajumtniekiem ziemā Rīgā pietrūkstot vietas, kur sasildīties, pārnakšņot un saņemt bezmaksas zupas šķīvi. Cerība, ka šo cilvēku dzīve krasi mainīsies pēc tam, kad Latviju uzņems Eiropas Savienībā (ES), man šķiet, ir niecīga. Domāju, ka lielākajai daļai Latvijas pilsoņu tuvākajā nākotnē nedraud jaunbagātnieku problēmas, ko vairākus gadus ārzemēs pēta speciālisti. Bagātības sindroms izpaužoties ne tikai ar prieku, bet arī ar likstām un lielu psiholoģisko spriedzi. Jā, katram savas bēda: bagātais kreņķējas, kur naudu likt, nabagais – kā izdzīvot.
Valstī pērn sākušies jauni laiki. Varbūt tie nesīs izmaiņas, kas respektēs katra valsts pilsoņa tiesības uz normālu dzīvi. (Laikam jau naivi būtu teikt – pēc pasaules standartiem.)
