Pavasaris ir sācies pirms mēneša, bet tikai tagad beidzot to sajūtam. Pēkšņi vienā dienā viss kļuvis zaļš.
Pavasaris ir sācies pirms mēneša, bet tikai tagad beidzot to sajūtam. Pēkšņi vienā dienā viss kļuvis zaļš. Ziedi atver daudzkrāsainas acis un izbrīnīti raugās spožajā saulē. Arī cilvēki ir pārsteigti par pēkšņo temperatūras maiņu, tāpēc dažs vēl ir mētelī, bet cita staigā caurspīdīgā džemperī.
Saulainajā dienā aukstumu uzvēdīja gājiens pie kādas alūksnietes, par kuru man teica – pensionāre, bet vēl enerģiska un dzīvespriecīga. Nē, nav viņas vairs šajā saulē. Tāds ir dabas mūžīgais likums, lai arī cik žēl un sāpīgi ir atvadīties. Pilsētā pašlaik izzāģē vecos un slimos kokus, ko stiprāks vējš var nogāzt uz elektrības vadiem vai māju jumtiem. Ne viens vien sūrojas – vai nevarēja atstāt kaut vienu koku. Jā, reizēm šķiet labāk gaidīt, kamēr lūzīs. Tomēr vecajiem kokiem līdzās ir jāaug jauniem, spēcīgiem, kas vēl ilgi spēs zaļot.
Turpinās diskusijas, vai sievietēm aizliegt abortus. Ticīgie ir pārliecināti, ka aizliegums ir nepieciešams, jo ir “grēks iznīcināt dzīvību”. Turpretim mediķi, kas vislabāk zina un izprot situāciju, nelolo cerības, ka tāpēc abortu nebūs. Būs nelegālie aborti, kas var iznīcināt ne tikai vēl nedzimušo bērnu, bet arī māti. Daudzas sievietes domā, ka aizliegums izvēlēties ir viņu tiesību pārkāpums. Piekrītu tiem, kas atgādina – neviens aizliegums neko nav atrisinājis. Un kāpēc abortu aizliedzēji necīnās par jau dzimušo bērnu tiesībām? Vai labāk ir dzīvot pārdzērušos un vardarbīgu vecāku ģimenē?
Varbūt nedzimušie bērni ir kā pavasara salnas nokosti ziedi. Gribas domāt, ka viņu dzīvības pārtraukums nav gals, ka viņi atgriezīsies, kad sabiedrība būs gatava cīnīties par augstām morāles normām. Ne tikai cilvēks, bet viss dabā ir dzīvs. Un dzīvība vienmēr ir saistīta ar nāvi. Robežšķirtne atjauno un liek izvēlēties. Salna iznīcina augļu koku ziedus un līdz ar to ražu, bet reizēm vēlu rudenī tie zied atkal. Nevietā un nelaikā.
