Apritējuši desmit gadi kopš augusta puča dienām, kas pilnībā izmainīja PSRS vēstures attīstības scenāriju. Tikai trīs dienas no 19.augusta, kad Maskavā notika valsts apvērsuma mēģi.
Apritējuši desmit gadi kopš augusta puča dienām, kas pilnībā izmainīja PSRS vēstures attīstības scenāriju. Tikai trīs dienas no 19.augusta, kad Maskavā notika valsts apvērsuma mēģinājums un tūliņ aktivizējās arī mūsu vietējie darboņi, līdz 21.augustam, kad Latvija pasludināja sevi par neatkarīgu valsti.
Vienmēr ir bijuši kangari un lāčplēši, un šajā īsajā izšķiršanās brīdī viņi sevi parādīja. Bet ne visi! Katrā cilvēkā ir kaut kas no viena un otra, un ir svarīgi, kas svin uzvaru. Ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai būtu zināmi puča patiesie varoņi, tā iniciatori un atbalstītāji. Tagad daudzi stāsta, cik bijuši drosmīgi, un apgalvo, ka citi lepojas nevietā. Runātāji reti ir darītāji. Katrā pilsētā un pagastā ir cilvēki, kas klusē par saviem nopelniem izšķirīgajā brīdī, jo viņi tā nerīkojās medaļas vai slavas dēļ.
Tumsā visi kaķi ir melni
Tajās dienās biju atvaļinājumā, un dzīvoju laukos citā rajonā. Autobusi nekursēja, tāpēc izmantoju gadījuma mašīnas, lai nokļūtu darbavietā un uzzinātu, kas īsti notiek. Smagās mašīnas šoferis stāstīja, ka viņš ir krievs (runāja latviski) un nesaprot latviešus, kas atbalsta pučistus. Ceļi un pilsētu ielas bija gandrīz tukšas. Lielākā daļa cilvēku izturējās nogaidoši un arī baidījās, jo dzīvā atmiņā bija šāvieni un tanku ķēžu žvadžoņa Rīgas ielās janvāra barikāžu laikā. Toreizējais premjers Ivars Godmanis atzīstas, ka bija sajūta – tās ir beigas, kad pie viņa jūrmalā ieradās iekšlietu ministrs.
Redakcijā saņēmām ziņu, ka partijas rajona komitejā dedzina dokumentus. Informējām rajona prokuroru un steidzāmies “glābt papīrus”, kam acīmredzot bija kāda nozīme. Prokurors lika apdegušos dokumentus aizzīmogot un kopā ar aktu noglabāt. Ar to arī viss beidzās. Nekas nesekoja ne tad, ne vēlāk. Partijas komitejas vairs nebija, bet prokurors drīz saņēma paaugstinājumu un pārcēlās uz galvaspilsētu. Masu medijos klausoties vai lasot viņa komentārus, vienmēr atceros to augusta dienu.
Neviens nevar ielūkoties cilvēka domās, tāpēc spriežam pēc viņa rīcības. Grūti saprast, kā Tautas frontes vadītājs Dainis Īvāns Rīgas domē strādā blakus ar Augstākās Padomes Līdztiesības frakcijas deputātu Leonīdu Kurdjumovu. Literāts Ēriks Hānbergs atzīst, ka arvien vairāk cenšamies cilvēkus dalīt labajos un sliktajos, baltajos un melnajos galvenokārt pēc virspusējām pazīmēm – bija vai nebija “vienīgās partijas biedrs”, ko sevišķi pārmet Anatolijam Gorbunovam un Jānim Peteram, un kurā partijā ir tagad.
Vēsture nemainās līdzi simboliem
Izmantojot tumsas aizsegu, Rīgā Kronvalda parkā novietots Pētera Pirmā piemineklis. Tā dēļ sākusies plūkšanās Rīgas domē, un saļodzījies Gundara Bojāra krēsls, jo viņa aizbildināšanās ar vēlmi veicināt ekonomisko sadarbību ar Maskavu un Krieviju neiztur kritiku. Politika no ekonomikas nav atdalāma, bet vietējā avīzē par šo gadījumu varētu nerakstīt, ja nebūtu tik pazīstams “rokraksts”. Tumsas aizsegā pazuda Lāčplēša piemineklis Jelgavā, “Sējējs” Rūjienā, karavīra tēls pret Bermontu kritušajiem cīnītājiem Valkā un daudzi citi, kas bija pirmās Latvijas brīvvalsts simboli. Bet cilvēki 50 gadu laikā neaizmirsa to atrašanās vietu, un tagad tie ir atdzimuši.
Taisnības labad jāatzīst, ka daudzviet arī Staļina un Ļeņina pieminekļi pazuda naktī. Var saprast vēlmi vienā brīdī atbrīvoties no pagātnes smagās nastas, nojaucot pieminekli. Pieredze liecina, ka sabiedrisko iekārtu maiņa ietekmē politiķu un ierēdņu rīcību, bet cilvēku attieksme tāpēc nemainās. Patīk mums vai ne, bet vēsture ir tāda, kāda tā ir. Nevar cerēt, ka, nojaucot vai uzstādot pieminekli, to izdosies falsificēt. Ē.Hānbergs uzsver, ka Ates muzejs ir vienīgais valstī, kur ekspozīcija nav mainīta 16 gadus.
Neviens piemineklis nav jānojauc, ja tam ir vēsturiska un mākslinieciska vērtība. Bet piemiņas zīmes atjaunot vai veidot no jauna vajadzētu atklātības gaismā, jo tās pieņem vai nepieņem vairums iedzīvotāju.
Saliedē kopējs prieks un bēdas
23.augusts ir diena, kad parakstīts Molotova – Ribentropa pakts. Pagaidām tā ir arī vienīgā, kad uzskatāmi vienotību pauda trīs Baltijas valstis. No Tallinas un Rīgas līdz Viļņai sadotās rokās plecu pie pleca stāvēja ne tikai igauņi, latvieši un lietuvieši. Laikam gan neviens nav centies noskaidrot, cik un kādu tautību cilvēki tur vēl bija. Pie ugunskuriem dziesmās un sarunās visi bija savējie, un cits citam nejautāja, vai neesi bijis kompartijas biedrs. Tā ir patiesa spēka izjūta, ko nespēj iznīcināt ne nodevīga lielvalstu vienošanās, ne melīgi politiķu paziņojumi.
Ja tāda tautu kopība būtu arī nelaimēs, kas visām trim valstīm ir bijušas tās pašas, tad droši vien izdotos tās mazināt un vairot kopēju prieku. Svētku un atceres dienas ir nozīmīgas tikai tad, ja tās vēlamies svinēt.
