Žurkas un peles ir veikli dzīvnieki ar pelēku vai melnu kažoku, melnām acīm, garu asti un dzīvīgu purniņu, kas nepārtraukti osta apkārtni.
Žurkas un peles ir veikli dzīvnieki ar pelēku vai melnu kažoku, melnām acīm, garu asti un dzīvīgu purniņu, kas nepārtraukti osta apkārtni. Pieradināti tie ir lieliski un tīrīgi mājdzīvnieki.
Diemžēl jaukais iespaids zūd, iepazīstoties ar to spēju pielāgoties dzīvei un cilvēkam nodarīto kaitējumu.
Sagrauž pārtiku pat polārpētniekiem
Žurka ir neiedomājami elastīga un spēj pielāgoties gandrīz jebkuriem apstākļiem. Polārpētniekiem žurkas bieži sagrauž pārtiku. Tuksnesī tās jūtas tikpat labi kā lielpilsētu kanalizācijā. Žurkas ir vienīgie dzīvnieki, kas pārdzīvotu globālu atomkaru, un šī izturība cilvēku vienmēr ir kaitinājusi. Jebkura cita dzīvnieku suga jau sen būtu iznīcināta, ja pret to vērstos tāpat kā pret žurkām un pelēm.
Lieliskas vairošanās spējas
Viens no šo grauzēju izcilās izturības cēloņiem ir to ārkārtīgā vairošanās spēja. Vienam peļu pārim trīs vai četras reizes gadā piedzimst pa četriem līdz astoņiem mazuļiem, kas trīs mēnešu vecumā jau spēj vairoties. Ideālos apstākļos vienam peļu pārim gadā būtu apmēram 100 pēcnācēji, vēl pēc gada – ap 5000 peļu, trešajā gadā – jau 250 tūkstoši, bet ceturtajā – ap 12,5 miljoniem peļu. Savukārt strupastes peļu pārim četru gadu laikā būtu apmēram 200 miljoni pēcnācēju. Dabā šādā skaitā grauzēji nesavairojas tādēļ, ka tiem ir daudz ienaidnieku. Izdzīvo tikai spēcīgākie, veiksmīgākie un dzīvei piemērotākie īpatņi.
Augsti organizēta sabiedrība
Žurkas ir sabiedriski augsti organizēti dzīvnieki. Nav ne strīdu, ne hierarhijas. Vecākie bieži atdod daļu savas barības jaunākajiem, bet mazuļus audzina viss bars kopā. Ja strīds starp divām žurkām tomēr rodas, vispirms tās viena otru iebiedē, ar saceltu spalvu un kūkumā saliektu muguru riņķojot ap pretinieku tikmēr, kamēr viens aizbēg. Ja tā nenotiek, žurkas cenšas viena otru atgrūst. Uzvarētā tūlīt aizbēg. Ja strīdu neizdodas atrisināt šādi, žurkas nostājas uz pakaļkājām un ar priekšķepām bungo pa pretinieku. Ja arī tas nelīdz, žurkas sāk pārmaiņus viena otru kost. Tad gan zaudētāja steigšus bēg.
Īpašs vienas dzimtas žurku draudzības žests ir pārmaiņus pārlīšana pāri draugam un izlīšana tam pa apakšu, ko abas žurkas dara vienlaikus. Domājams, ka tā ir atmiņa no mazotnes, jo šādi ligzdā apsveicinās arī mazuļi.
Ja žurka atrod ko ēdamu, nekavējoties tiek sasaukts viss bars, un tā, kas barību atradusi, parasti arī nosaka, vai atradums ir ēdams. Ja ne, tas kopīgi tiek apliets ar urīnu un ekskrementiem.
Savus bara locekļus žurkas pazīst pēc raksturīgās smaržas, bet svešinieki nekavējoties tiek padzīti vai nokosti. Reizēm var pat izcelties žurku klanu kari, kuros parasti ir daudz kritušo.
Pārošanās rituāli
Pārošanās periodā tēviņš nepārtraukti cenšas ielīst mātītes alā un, ja tā pārāk neprotestē, sāk tajā ievilkt arī pārtiku. Ja tomēr mātīte atraida gan pārtiku, gan arī žurku tēviņu, aiziedams tas pārtikas rezerves paņem līdzi. Tā tas turpinās, kamēr atrodas tēviņš, kas ir stiprāks par mātīti.
Bieži pārošanās laikā bars tēviņu skrien pakaļ vienai mātītei. Pirmais, kas to panāk, ieķeras mātītei mugurā, tā tūlīt apstājas un ļauj sapāroties. Pēc tam skrējiens turpinās, līdz mātīti panāk cits tēviņš vai tā paslēpjas alā. Tēviņi tomēr neatkāpjas un gaida pie alas, reizēm cenzdamies to pat atrakt. No 200 līdz 400 tēviņiem mātīte sapārojas tikai ar sešiem līdz astoņiem.
Mazuļu rotaļas
Dzemdību laikā žurku mātīte sēž uz pakaļkājām. Ar galvu pa priekšu piedzimušo mazuli tā satver ķepās, atbrīvo no nabas saites un notīra. Mātīte vienmēr uzmanās, lai neuzgultos mazuļiem un nenosmacētu tos.
Paaugušies mazuļi mēdz stundām ilgi rotaļāties pie alas. Tie dauza cits citu ar priekšķepām, bet pretinieks cenšas sitienus atvairīt. Spēlē “sunīšus”. Reizēm viens mazulis nostājas pie alas ieejas un sargā to, atvairot citu mazuļu uzbrukumus. Visas šīs spēles ir izglītojošas, un bieži tajās piedalās arī vecāki.
Žurkas ir uzmanīgas. Saindētu barību neēd, ja to nedara vecākās bara žurkas, kas ieguvušas rūgtu pieredzi. Daudz labprātāk tās medī, piemēram, zvirbuļus – vispirms žurka tēlotā garlaicībā nemanot tuvojas medījumam un tad ar pēkšņu lēcienu tam uzbrūk. Šo un arī citus medīšanas veidus apgūst visas bara žurkas.
Spēj mācīties
Žurkām piemīt lieliska spēja mācīties. Ja tā vienu reizi tikusi cauri labirintam, to paveiks arī spoguļattēla veida labirintā, tādēļ var pieņemt, ka žurkas rīcība ir vairāk vai mazāk apzināta. Tomēr jāņem vērā, ka savvaļā žurkām jāprot orientēties sarežģītās alu sistēmās, tādēļ šī īpašība varētu būt arī iedzimta.
Savvaļā žurkas veido simtiem metru garas, sarežģītas alu sistēmas ar noliktavām, “dzīvokļiem” un daudzām izejām. Nepārtraukti tiek raktas jaunas ejas, bet vecās aizbērtas, tādēļ izsekot žurkas labirintos ir praktiski neiespējami.
Infekcijas un materiālais kaitējums
Lai arī žurkas ir saprātīgi un sabiedriski augsti organizēti dzīvnieki, tās ir arī bīstamu infekcijas slimību – jersiniozes, vīrushepatīta, turalēmijas, trakumsērgas, mēra, Rota vīrusa – pārnēsātāji. Lielāku kaitējumu tās tomēr nodara, izalojot ēkas, bojājot pārtikas produktus, bieži arī uzbūkot mājdzīvniekiem, sevišķi sivēniem un trušiem, pat maziem bērniem. Viena žurka, rāpdamās atmuguriski un turēdama ar zobiem un ķepām, spēj aizvilkt vidēja lieluma pīli.
Žurkas fileju, lūdzu!
Atšķirībā no daudzām citām sugām žurkām nedraud iznīcība, tomēr nevar tās vērtēt tikai no cilvēka viedokļa. Žurkas daudzu plēsēju ēdienkartē ir pirmajā vietā, bet apvidos, kur ir sarežģīti dzīves apstākļi, tās bieži ir galvenais iztikas līdzeklis. Kā pārtikas produkts žurkas un peles ir vērtīgs taukvielu avots, un, pareizi sagatavotas, tās esot pat garšīgākas par cūkgaļu. Varbūt nākotnē žurka varētu kļūt par mājdzīvnieku? Manuprāt, doma nav slikta, bet, šķiet, aizspriedumi tai tik drīz neļaus realizēties.
