Daudzos Latvijas rajonos ir vismaz viena krāsainā un melnā metāla uzpircējfirma.
Daudzos Latvijas rajonos ir vismaz viena krāsainā un melnā metāla uzpircējfirma.
Tās darbinieki jau tuvākajā nākotnē skatās ar bažām – ir skaidrs, ka uzpērkamā resursi izsīkst.
Rokturis, katls, karote
Nelielās firmas metālu iepērk no juridiskām un fiziskām personām. Juridiskās personas visbiežāk ir ražotnes, kas pārdod metāla atgriezumus, novecojušas iekārtas, brāķa produkciju. Fiziskakjām personām gadās, ka salūzt katliņš, saliecas karote, nomaināms durvju rokturis vai pietiek pilsoniskās apziņas kraut kaudzītē izlietotas skārda bundžiņas un vecas naglas.
Bija laiks, kad daļa sabiedrības, ko visbiežāk dēvē necilajā vārdā “bomži”, labi “nopelnīja”, no kopējām mizkastēm vai izgāztuvēs lasot melnā un krāsainā metāla izstrādājumus. Tos tālāk pārdeva uzpircējiem. Pašlaik arī šie ļaudis atzīst, ka metālu sameklēt ir arvien grūtāk, tādēļ “pārprofilējušies” uz stikla un pēdējā laikā plastmasas izstrādājumiem.
Arī uzpircēji nenoliedz, ka “interesantāki” un apjomīgāki ir juridisko personu piedāvājumi nekā pa drupatai lasītais iedzīvotāju devums.
Zagt ir slikti
Latviju ik palaikam pāršlac ātras peļņas tīkotāju vieglprātīgais “darbs” – nozagti vadi, kuros reizēm kāds no zadzējiem tā arī paliek karājoties, aizstiepti kanalizācijas aku vāki, kura atvērtajā lūkā kāds iekrīt vai iebrauc.
Protams, šis it kā viegli gūstamais svars nav salīdzināms ar darbietilpīgo kafijas bundžu krāšanu. Par sekām šies cilvēki nedomā. Pārmet arī uzpircējiem, kas zagtās mantas pieņem. Daudzi no viņiem vārdos apliecinās, ka “zagt ir slikti” un “šis process mūs skumdina”, piebilstot, ka tas nav kontrolējams. Lai sirdsapziņas peripetijas paliek viņu ziņā, vienīgais secinājums – labāk ir “piesiet”, varbūt tad nezags. Pilsētās redz jauna veida kanalizācijas lūku vākus – ar eņģi, kas iebetonēta akas apmalē.
Cenas un kvalitāte
Īpaši neiedziļinoties, uzpircējs man paskaidro, ka cenas un metāls esot dažādi. Atkarībā no metāla izstrādājumu veida var maksāt 15 vai 80 santīmus par kilogramu.
Melnā metāla cena pastāv tikai par tonnu – no 15 līdz 26 latiem, Rīgā un reģionos cenas atšķiras, kāpēc daudzi lielākus apjomus cenšas nodot galvaspilsētā.
Visus savāktos metāllūžņus transportē uz “Liepājas metalurgu” pārstrādei. Tā ir vienīgā vieta, kur metālu pārkausē. Tomēr pārstrāde veido tikai 30 procentus no rūpnīcas jaudas.
Pēc kvalitātes mūsu valstī savāktais metāls atpaliekot no pasaules standartiem.
Vraki un akumulatori
Uzpirkti tiek arī veci akumulatori. To cena – 50 lati tonnā vai pieci santīmi par kilogramu. Ja viens akumulators sver 10 līdz 25 kilogramus, skaidrs, ka saņemtā nauda ir neliela.
Avārijās deformētas automašīnu virsbūves, ko vairs atjaunot nevar, nodod automašīnu kapsētās jeb “šrotos”, kur tās sagriež gabalos. Tos pēc tam pārdod metāla uzpircējiem.
Vai ienesīgs rūpals?
Darbības nozares ienesīgumu pašlaik krāsainā metāla uzpircējs apšauba. Viņš domā, ka provincē ļaudis ar to nodarbojas, lai nopelnītu dzīves nepieciešamākajām vajadzībām, jo kaut kas jau ir jādara”.
Nepamet bažas par nākotni. Par iespējamo pārprofilēšanos citam darbības veidam runāt gan atsakās, tomēr pilnīgi tādu domu nenoliedz.
Iespējams saruks uzpircējfirmu skaits. Varbūt tās iekļausies otrreizēji pārstrādājamo izejvielu savākšanas sistēmā, ko valsts Eiropas Savienība pirmsiestāšanās sarunās solījusi Latvijā izveidot līdz 2006.gadam.
