Dziesmas gluži kā balto rožu krūms kādā Vācijas pilsētā dzīvo tūkstošiem gadu. Neizprotamā veidā krūms atdzimst arvien no jauna kā fēnikss no pelniem. Par to pārliecinājās Alūksnes koru “Sonuss” un “Dzelme” diriģente Ināra Kravale.
Dziesmas gluži kā balto rožu krūms kādā Vācijas pilsētā dzīvo tūkstošiem gadu. Neizprotamā veidā krūms atdzimst arvien no jauna kā fēnikss no pelniem. Par to pārliecinājās Alūksnes koru “Sonuss” un “Dzelme” diriģente Ināra Kravale.
“Neviens nesaprot, no kurienes roze ņem spēku atkal un atkal dzīt atvases, kad viss bijis karos nopostīts. Brīnumainais zieds kļuvis par pilsētas simbolu, jo dod ticību un enerģiju tās iedzīvotājiem un viesiem. Arī mūsu dziedātāji sajuta sīkiem ziediem starojošā krūma īpašo auru,” saka I.Kravale.
Viņa atzīst, ka acīmredzot dzīve ir jāuztver tikpat dabiski un vienkārši. To spēj cilvēki, kas kā pīles ūdens lāses atvaira no sevis visu slikto. Bet citi šausta sevi bez iemesla un pārdzīvo katru sīkumu. Ināra pieder pie otrajiem. Tomēr apzinās – ir redzēts un pārdzīvots tik daudz skaista, ka citi var viņu apskaust. “Esmu saņēmusi klēpjiem ziedu! Bijis pat sāpīgi, ka nav vairs vietas, kur tos likt. Laikam jau ir taisnība, ka cilvēks nekad nav apmierināts,” secina diriģente.
Tagad kultūras un pašdarbības attīstību virza projektu realizācija. Tomēr nereti talantīgi kolektīvu vadītāji neprot izstrādāt projektus. Ināra nav to darījusi, jo domā, ka tam ir vajadzīgas citas dotības.
“Liela nozīme ir savstarpējiem sakariem. Ja to nav, vari dziedāt kā eņģelis debesīs, bet neviens tev nepiešķirs finansējumu. Kultūru noturēs lielas personības, kam pirmajā vietā ir garīgās, nevis materiālās vērtības,” uzskata Ināra Kravale.
Viņa atzīst, ka savu darbu dara labi. Tomēr ir tikai mūzikas skolas skolotāja no provinces. Turklāt gados! Ja Inārai tagad būtu 20, viņa studētu ne tikai mūziku, bet arī psiholoģiju.
Pūrā līdzi – mūzikas mīlestība
“Mammai bija laba balss, bet nebija muzikālas izglītības. Mani viņa sūtīja Madonas mūzikas skolā. Pēc tam mācījos Cēsu mūzikas vidusskolā. Turklāt no 14 gadu vecuma strādāju un sevi pilnībā uzturēju,” atceras Ināra. Vectēvs bija aizsargs, tēvs – vācu armijas virsnieks. Inārai bija pieci gadi, kad viņš krita Kurzemes katlā. Pirms kara tēvs bija skolas direktors. Vietējie iedzīvotāji viņu atceras ne tikai kā skolotāju, bet arī kā diriģentu, dramatiskā kolektīva vadītāju un sporta pasākumu organizatoru. Skolotāju cienīja par vienkāršību un atsaucību.
“Mūsu ģimeni 1949.gadā izvestu uz Sibīriju, ja par to mammu nebrīdinātu tēva skolēni. Iespējams, ka uz mūsu sirdsapziņas ir kāds cilvēks, ko aizveda Rozentālu vietā,” secina Ināra.
Šis “kauna traips” neļāva Ināru uzņemt komunistiskajā partijā, kad viņa sāka strādāt Alūksnes mūzikas skolā. Kultūras nodaļas vadītāja nodoms ar troksni izgāzās, kad tas bija sadomājis kārtot aktīvās jaunās speciālistes iestāšanos partijā.
“Viņš atnāca pie manis piedzēries un pateica: “Ināra, tevi neņem. Nu nekādi tevi nevar uzņemt!” Tā man gāja secen šis “gods”,” atceras sieviete.
No abiem vecākiem viņa ir mantojusi mūzikas mīlestību. Šķiet, iedzimta ir arī tēva prasme veidot attiecības ar cilvēkiem.
“Mūsu ģimene nav bagāta, bet visi četri esam beiguši Mūzikas akadēmiju – mēs ar vīru un abas meitas. Nav neviena jurista vai zobārsta, kas labi pelna,” joko Ināra. Vecākā meita Līga ir precējusies ar vācieti un dzīvo Vācijā, Bīlefeldes pilsētā. Skolā viņa nevar strādāt, jo pedagogam ir jābūt pilsonim. Var pasniegt stundas, slēdzot līgumu, turklāt saņemot zemāku atalgojumu kā valsts pilsoņi. Ziemassvētkos Līgas vadītajam korim bija pirmais koncerts. Spriežot pēc atsauksmes avīzē – veiksmīgs.
“Kad ar “Sonusu” bijām Vācijā, apmetāmies viņas mājā. Visiem, protams, tur vietas nebija, tāpēc apkārtnē saslēja teltis. Tās gan sapostīja negaiss,” stāsta Ināra. Jaunākā meita Ieva Rozentāle ir žurnāla “Mūzikas Saule” galvenā redaktore.
Pieņem kritiku un zaudējumus
Ināra vienlaikus ir vadījusi ne tikai četrus piecus korus, bet arī 12 ansambļus. Skatēs tiem nekad nebija konfliktu, ja arī viens bija pirmais un cits starp pēdējiem.
“Es nemaz neesmu tik laba kā varbūt šķiet. Kad man bija ap 30 gadiem, gribējās, lai es un manis vadītie kolektīvi būtu pirmie. Tagad es sen vairs tā nedomāju. Saprotu, ka var arī zaudēt, lai gan tas ir sāpīgi. Vīrs reizēm man pasaka to, ko citiem diriģentiem neviens nekad neteiks,” atzīst diriģente. Pirmajā brīdi ir dusmas, bet pēc kāda laika Ināra atzīst – neveiksme ir pelnīta. Viņa prot izvērtēt, neuztraucas un meklē iespējas labot kļūdas. “Sākumā spurojos pretim, bet ar sesto prātu saprotu – kritika bijusi pareiza,” apgalvo Ināra.
Viņa secinājusi, ka vissvarīgākā ir saskaņa starp cilvēkiem. Lai dziedātājiem ir patīkami kolektīva mēģinājumos un koncertos. Pašdarbības koris vienā koncertā var nodziedāt burvīgi, bet pēc divām dienām iespējama neveiksmīga uzstāšanās.
“Lielākais panākums ir nevis uzvaras, bet tas, ka kolektīvs pastāv, ka cilvēki nāk dziedāt. Zinu daudzus labus diriģentus, kam nav koru,” domā I.Kravale. Viņa pieņem profesionāļu kritiku, nevis teoretizēšanu “no augstiem plauktiem”.
Dzied svētkos un ceļojumos
Savulaik Ināra ar Alūksnes kori “Dzelme” bijusi visās bijušās Padomju Savienības republikās, dziedāts Maskavas ierakstu studijā. Kolektīva galvenais diriģents bija Ināras vīrs Jānis Kravalis. Protams, visiem gribējās doties arī pretējā virzienā – uz Rietumiem. Itālijā, Francijā, Grieķijā, Vācijā, Polijā, Čehijā, Slovākijā, Spānijā, Īrijā, Anglijā un Nīderlandē pēdējos gados dziedājis “Sonuss”. Interesanti, ka braucienu uz Vāciju palīdzēja organizēt Ņina Millere. Ar viņu Ināra iepazinās, kad tā bija Uļjanovskas kora “Sovremeņņik” diriģente. Tagad sieviete atgriezusies savā etniskajā dzimtenē.
Alūksnieši tāpat kā daudzi ir neapmierināti ar pēdējo dziesmu svētku programmu un noslēguma koncertu. I.Kravale domā, ka tagad vairs nav tik spožu virsdiriģentu kādi bija Haralds Mednis, Leonīds Vīgners, Daumants Gailis un brāļi Kokari spēka gados.
“Es arī sākumā uzķēros uz āķa, kad mums stāstīja – būs 15 virsdiriģenti. Tas būs tik interesanti! Bet visi nav personības, no 15 varbūt tikai pieci,” konstatē Ināra. Virsdiriģentam ir jābūt pārākam, un koristiem tas ir jājūt. Kādreiz sprieda, vai vērts ir aicināt Leonīdu Vīgneru par goda virsdiriģentu, ja viņš vairs nespēja diriģēt kā jaunie. Tomēr sirmais vīrs ar savu personību spēja aizraut tūkstošus. Un tad dziesma skan! Repertuārā ir vajadzīgas jaunas dziesmas, bet svētku tradīcijas ir jāsaglabā.
“Tas nozīmē, ka jābūt dziesmām, ko kori spēj nodziedāt un ko zina arī klausītāji, lai dziedātu līdzi. Svētkiem ir jābūt demokrātiskiem. Ir kori, arī “Sonuss”, kas var dziedāt grūtu repertuāru. Lai viņi to dara!” komentē diriģente.
