Pagājušās nedēļas nogalē man bija iespēja tikties ar cilvēku, kam par mums visiem zināmām likumsakarībām ir atšķirīgs pasaules redzējums.
Pagājušās nedēļas nogalē man bija iespēja tikties ar cilvēku, kam par mums visiem zināmām likumsakarībām ir atšķirīgs pasaules redzējums. Viņa izteikumi nebija absolūtas nemainīgas ticības sludināšana, bet dzīvē izvērtēta pārliecība. Klausījos sarunas biedra uzskatos un apbrīnoju viņu par to, ka šodienā var dzīvot tik rotaļīgi viegli, neiegrimstot grūtsirdīgā pagātnes analizēšanā un nākotnes paredzēšanā.
“Tev jāiemācās saprast, ka neesi vienīgā uz pasaules, kam dzīvē gadās skumju un kļūdu brīži. Pat šīs pasaules veiksmīgākie un bagātākie cilvēki pazīst sirdssāpes un neveiksmes, bet viņi atšķirībā no tevis ir sapratuši, ka, dzīvojot bez raizēm, mēs neuzzinātu, kas ir miers, kas ir atpūta, ja nebūtu piepūles. Mēs neprastu smieties, ja nebūtu izjutuši skumjas, un nenovērtētu uzvaras saldmi, ja nepieredzētu cīņu,” viņš teica.
Izmantojot vairākus piemērus, centos pierādīt, ka esmu pārliecinājusies par salīdzinošajiem pretstatiem, ka viņš sludina vispārzināmas patiesības, ka cilvēki tās ievēro vai vismaz mēģina to darīt, tomēr skumjas nomāc prieku, neveiksmes aizēno veiksmi.
“Tā notiek tad, ja cilvēks ir vājš, ja viņš atļauj savām domām valdīt pār rīcību. Arī tu pieļauj šo kļūdu. Stipra būsi tikai tad, ja rīcībai pakļausi domas. Tu, izšķiezdama vērtīgos dzīves mirkļus, gremdējies pagātnē, tajā izvēloties tos brīžus, kas tev šķiet tīkamākie. Kāpēc tu veltīgi tērē laiku? Apglabā vakardienu, veidojot jaunu šodienu!” saņēmu ieteikumu līdz ar norādi, ka vislabākais laika mērs ir dzīve.
Daudz runājām arī par šodienas negācijām un cilvēku pārdošanos dažādiem šoviem un kārdinošiem biznesa darījumiem, kas rada ne mazums likstu, par to, kā draugs kļūst par ienaidnieku draugam tikai tāpēc, ka otrais ir pārāks, ka viņam veicas labāk. “Ceru, ka reiz pienāks laiks, kad cilvēki sapratīs, ka nav būtiski censties pārspēt citu cilvēku veikumu. Daudz svarīgāk ir darīt visu, lai pārspētu savu paša veikumu. Tas ne vienmēr ir vienkārši, jo mēs sevi cenšamies salīdzināt ar citiem. Arī es neesmu izņēmums. Ne jau citi ir manas vērtības mērs. Man jābūt labākam par sevi. Kad izpratu šo dzīves filozofiju, atguvu pašcieņu,” teica sarunbiedrs. Viņš iedrošināja nekaunēties par mēģinājumiem paveikt kaut ko līdz šim nebijušu, kaut arī mēģinājums var ciest neveiksmi. Bildu, ka, tā rīkojoties un ciešot neveiksmi, mans ieguvums būs tikai citu izsmejoša attieksme, kas uz kādu laiku liks zaudēt pamatu zem kājām, atkal radot jaunus mazvērtības kompleksus. “Tā domājot, tu baidies nevis no citu nosodījuma, bet pati no sevis,” saņēmu atbildi. Varbūt viņam ir taisnība?
