Mirkļi trauc, Tie nāk un projām steidzas Kā vilnis aiz viļņa Putu šļakatās skaujas un beidzas…
Mirkļi trauc,
Tie nāk un projām steidzas
Kā vilnis aiz viļņa
Putu šļakatās skaujas un beidzas…
Arī cilvēka mūžs
Līdzīgs vilnim man liekas,
Kas dzīves līkločos
Pazūd un tiekas.
Ja rūgtumu nenes ar ļaunu,
Sirds pasmaidīt prot.
Tā daļu no skaistā mirkļa
Spēj otram dot.
Ar tīru un patiesu sirdi
Ir jāspēj no dzīvības ūdens dzert,
Tad saulstaros vītos mirkļus
No jauna varēsi tvert.
Lai piedod man dzīve,
Ja nespēju skaistumu dot,
Tajos skarbajos mirkļos,
Kas daudzreiz bij” jāsastop.
Ir viegli otru mācīt
Un padomu dot.
Ja nespēj pats to
Izjust un izstarot…
Lai paliek kā bijis…
Jau matos sniegs krīt,
Bet gribas vēl gaismu
Caur mirkļiem saskatīt.
Ar dalītām jūtām
Nākas uzņemt šos mirkļus,
Ko cilvēki dzīvē
Par mūžu sauc.
Lai palīdz mums Dieviņš
Šo dzīvi vēl iet:
Ar dvēseles baltāko dziesmu,
Ko klusumā dvēsele dzied.
