Virešu pagasta nomalē, mežā ir Līves ciems. Tajā ir desmit mājas un dzīvo apmēram 15 cilvēku, gandrīz visi – pensijas vecumā.
Virešu pagasta nomalē, mežā ir Līves ciems. Tajā ir desmit mājas un dzīvo apmēram 15 cilvēku, gandrīz visi – pensijas vecumā. Starp tām ir arī Virešu pagasta konkursā par sakoptāko atzītā “Riekstiņu” sēta, kur dzīvo bijušie rīdzinieki Ināra un Valdis Krauzes.
“Nē, tas nav tā, kā jūs domājat. Vietas nosaukumam nav nekāda sakara ar līviem, kas vēl ir sastopami Kurzemes pusē. Leev igauniski nozīmē smiltis, un teika vēsta, ka te uz dzīvi apmetās igauņu puisis, kas bēga no kara. Viņš noguris pakrita smiltīs, tāpēc šo vietu tā arī nosauca,” skaidro I. Krauze.
Viņa klusumu un dabas skaistumu Līvēs iemīlēja pamazām, bet tagad neparko vairs negribētu pārcelties uz Rīgu. “Vasarā tur sakarst asfalts un pilsēta ir pilna dūmgāzēm. Bet te mežā ir tīrs gaiss, un mans vaļasprieks ir medības. Pirms desmit gadiem ciematā gandrīz nemanīja mašīnas. Līdz Gaujai ir pāris simti metru,” salīdzina V.Krauze. Nezinātājam liktos neticami, ka šī ir tā pati aizaugusī sēta un vecā guļbūves ēka, kur 1989.gadā nebija pat elektrības. “Galvaspilsētā pensionāriem dzīve nav tik vienkārša, kā varētu likties. Tagad līdz pagasta centram ir 10 kilometru, bet toties neviens mūs netraucē. Tas gan nenozīmē, ka te esam vieni. Pie mums bieži brauc meita ar ģimeni, dēls, draugi un paziņas,” atzīst saimniece.
Atdzīvina senu teiku
Sikšņu pamatskolas skolotāja I.Krauze ar audzēkņiem pēta ciemata vēsturi dokumentos, aptaujā vecākos iedzīvotājus un atklāj, ka šī vieta ir ļoti interesanta. Pirmo reizi arhīva materiālos Līves ir minētas 16.gadsimta vidū. “Kad igauņu puisis Jakobs te apmetās uz dzīvi, kādu dienu no meža izjāja bruņinieks. Domādams, ka tas vēlas viņu sagūstīt, Jakobs aizstāvējās ar cirvi. Bet izrādījās, ka ievainotais pretinieks ir jauna, skaista meitene Marija. Tā viņi abi te dzīvoja ilgus gadus,” stāsta Ināra. Teikā rakstīts, ka Jakobs savu mīļoto apglabāja Veiseļa kalna galā pie Gaujas. Apkārtnē ir daudz nosaukumu igauņu valodā, kas liecina, ka teikas pamatā var būt patiesi notikumi. Skolēni projekta nedēļā nolēma atrast Marijas, Līves ciema pirmā iedzīvotāja, kapu. “Kalna galā izveidojām piemiņas vietu un skatulaukumu. Pēc teikām ir iestudēts uzvedums, ko esam parādījuši vairākās vietās. Bet Līves ciemā arī tagad dzīvo Jakobs, kam, iespējams, pirmais šīs vietas iemītnieks ir sencis,” pieļauj skolotāja.
Viņa rakstīja projektu, lai saņemtu finansiālu atbalstu pirmā Līves iedzīvotāja piemiņas vietas iekārtošanai un tās sakopšanai. Bija iecere uzbūvēt Jakoba būdu, iestādīt pie tās vīteņaugus un rododendrus. Projektu neatbalstīja, bet vietējie iedzīvotāji palīdz un ar interesi gaida, kāda veidosies šī vieta ar visu kopējām pūlēm.
Atjauno guļbūves ēkas
Ciematā mājas ir saglabājušās kopš seniem laikiem. “Riekstiņi” ir guļbūves ēka, kas celta 1855.gadā. Par to liecina griezums uz baļķa. Valdis Krauze ir diplomēts būvinženieris. Viņš pēc 40 darba gadiem galvaspilsētā, kur vairāk prasīja no izpildītājiem, apliecina savu prasmi. “Kad 1989.gadā atbraucu uz Līvēm, lai koptu buļļus un tā nopelnītu lielāku pensiju, neviens vēl nenojauta, ka mainīsies iekārtas. Bet jau pēc diviem gadiem lopu uzturēšana maksāja vairāk, nekā varēja saņemt par gaļas realizāciju. Tāpēc atteicos no šīs nodarbošanās,” atceras V.Krauze. Viņš uzlika ēkām šīfera jumtus, jo vecie visi bija cauri. Pamazām sakopa māju apkārtni, iestādīja egļu dzīvžogu, izremontēja māju un zirgu staļļa vietā ierīkoja pirti. Dāvinātajā īpašumā ir septiņi hektāri meža. Tāpēc ir iespēja izmantot kokmateriālus.
Tagad “Riekstiņu” pagalms atgādina brīvdabas muzejā redzamos, bet pirtī ir ūdensvads. Kamīnā var uzcept desiņas. “Vajadzēja iebērt zemi, lai apmēram par metru paaugstinātu grīdas līmeni, jo tā bija izvesta līdz ar mēsliem. Nebija arī griestu. Mūra un guļbaļķu sienu apšuva ar dēļiem. Pats izdomāju, kā izkārtot telpas,” norāda saimnieks. Tā ir jauka vieta, kur atpūsties. Pie mājas ir iekopts sakņu dārzs un divas siltumnīcas. Kartupeļu pietiek pašiem, bērniem, un mazos apēd kaimiņu sivēni. Krauzes tomātus ēd svaigus, bet marinēti gurķi ir līdz jaunai ražai. “Dzīvesbiedre rūpējas par tomātiem, bet es kopju gurķus. Mums ir lielisks pagrabs. Kādus kartupeļus rudenī ieliek, tādi saglabājas līdz Jāņiem,” uzsver V.Krauze.
Patīk izzināt un pētīt
Ināra Krauze augstskolā ieguva bioloģijas un ķīmijas skolotājas specialitāti, bet visus 38 darba gadus bija Zinātņu akadēmijas Mikrobioloģijas institūta darbiniece. Viņa pētīja, piemēram, maizes un lopbarības raugu. “Vienkāršāk ir pārdot žāvētu, nevis svaigu raugu, tāpēc vajadzēja zināt, cik daudz to var žāvēt. Savukārt lopbarības raugs noder barības bagātināšanai. Es strādāju ar sarkanajiem raugiem, kuros ir karotīns, kas veido A vitamīnu,” viņa atceras. Arī piena tīrkultūras un viskijs “Aleksandrs” ir laboratorijas “ražojums”.
“Nevienu dienu nebiju strādājusi skolā, jo man bija mazs bērns un atļāva darbu meklēt pašai, nevis deva nosūtījumu. Un tagad pensijā beidzot ir iespēja pārliecināties, ka arī darbs skolā ar bērniem man patīk,” secina viņa. Skolotāja audzina 6.klasi, ar ko nesen bija ekskursijā uz Paula Stradiņa Medicīnas muzeju. Tur bija arī citas grupas, bet Sikšņu pamatskolas audzēkņus uzņēma īpaši. I.Krauzei joprojām ir kontakti ar institūtu, kas palīdz skolai. Ir saņemti divi mikroskopi, trauki un ķimikālijas laboratorijas darbiem. “Ir iespēja bērnus aizvest uz Rīgu un parādīt to, ko citiem parasti nerāda,” atzīst I.Krauze.
Tieksme pētīt un izzināt liek skolotājai kopā ar bērniem meklēt un noskaidrot daudzus “kāpēc”. “Izdomājām rīkot skolēnu konferenci. Tai visi bija sagatavojuši projektus, nosakot mērķus un izdarot secinājumus. Ir svarīgi ne tikai prast uzrakstīt, bet arī pamatot un aizstāvēt savu viedokli. Domāju, ka tas izdevās. Žēl, ka pusaudžu uzstāšanos klausīties neatnāca vecāki,” saka I.Krauze.
Viņa ir apmierināta ar dzīvi, jo ir daudz skaistu atmiņu un labu, patiesu draugu.
