“Bez sarkanā, oranžā un dzeltenā nebūs varavīksnes, nebūs saules gaismas. Tāpat bez erotisma starp diviem pretējā dzimuma pārstāvjiem neizveidosies harmoniska mīlestība,” raksta Jānis Zālītis kādā no savām grāmatām.
“Bez sarkanā, oranžā un dzeltenā nebūs varavīksnes, nebūs saules gaismas. Tāpat bez erotisma starp diviem pretējā dzimuma pārstāvjiem neizveidosies harmoniska mīlestība,” raksta Jānis Zālītis kādā no savām grāmatām.
Ar vārdu “erotisks” saprotam “juteklisks”, tāds, kas rosina fantāziju, darbina iztēli, atraisa juteklību, veicina jūtu izaugsmi. Erotisms literatūrā pazīstams jau izsenis – indiešu dzejā, arābu “1001 nakts pasakās”, renesanses laikā – Bokačo “Dekameronā”, Šekspīra lugās, Sigismunda Vidberga ilustrācijās grāmatā “Kama sutra”. Šodien romāni ar erotisku pieskaņu vairs nav retums.
Latviešu mūsdienu literatūrā spilgts piemērs ir Andra Bergmaņa grāmata “Kaili uz mēness ceļa”.
Par savu romānu “Kaili uz mēness ceļa” Andris Bergmanis raksta: “Mana erotiskā biogrāfija. Laumā saplūdušas vismaz desmit man mīļas sievietes. Klaids ir manis paša izdzīvots.” Lelde Stumbre šo darbu dēvē par “neapšaubāmi īstu erotisku romānu”, un tam piekritīs katrs lasītājs. Viņa raksta:” Andris Bergmanis šajā darbā nevis attēlo savas nepiepildītās erotiskās fantāzijas, bet gan atklāj sievieti, kādu to mīl un pazīst pilnīgi reāli. Tas ir īpaši. Nav daudz vīriešu, kas to māk un var, vai ne?”
Grāmatā pamīšus iepazīstam 22 gadus vecās Laumas un 44 gadus vecā Klaida kaislību – viņu tieksmi ne tikai pēc fiziskās, bet arī garīgās saplūšanas. Pļavā, ezerā, krastā, pilnmēnesī, uz mēness ceļa… Darbs ar savu parupjo un kairinošo stilu vienlaicīgi atgrūž un pievelk, mulsina un valdzinas:
“Ezers ir pavedinošs kā vēl neiegūta sieviete.”
“Es dzīvoju tikai divās dimensijās – savā mūzikā un vīriešu pieskārienos. Viss pārējais šķiet pakārtots… Iespējams, ka vispār es esmu tikai vienā dimensijā, jo mīlēšanās un muzicēšana bieži saplūst vienkop.”
Daudziem lasītājiem, kautrīgākiem, nepieradušiem pie šādas literatūras un stila, daudz kas var likties nepieņemami, bet vienmēr jau paliek izvēle – nelasīt to, kas nepatīk. Tiem, kam erotika nav sveša, nosodāma neliksies arī atklātība un izmantotais žargons. Pat senie latvieši ziņģēja:
“Apakš manas bikšu priekšas zelta zutis locījās…”
Priekšstatam – neliels fragments no grāmatas: “Ik reizi šajās nedaudzajās stundās, ar Klaidu tuvtuvi esot, dzirdu savu flautu. Ik mīlēšanās reize ir koncerts. Koncerts flautai ar orķestri? …vijoles – Klaida rokas ap mani… …alts – manas rokas glāsta Klaidu, un gan roku, gan kāju pirkstgalos ir skaniski vibrējoša tirpoņa… …čells ir nedaudz skaļāks, un mēs skūpstāmies, skūpstāmies, skūpstāmies… …iespēlējas trombonisti, un Klaida mēle ir manā mutē, tā iespēlē manus zobus, manu mēli, manas aukslējas, pēc tam manu kaklu, krūtis (visskanīgākie ir krūšu galiņi), manu vēderu, tad dibentiņu, es atkal atgriežos atmuguriski, un, Klaida mēles diriģēta, skan jau mana Zebiekstīte… …saksofons Klaida zuti ceļ augstāk un augstāk, bet, kad ieskanas trompete, mana kājstarpe ir iebridusi rīta rasā, no tās pil manis vēl nedzirdētas gammas, etīdes, varbūt flautkoncerts?… …sitamie instrumenti sāk trakot, un man ar savu flautu vairs nav vietas šajā orķestra ārprātā, Klaids ir atbrīvojis mani no seksuālā kurluma, es jau skanu, skanu kopā ar orķestri, ar tromboniem, vijolēm, trompetēm, bungām… …kaut kur ir mana flauta, un es esmu skaļāka par dārdošo orķestrārprātu, es beidzot esmu es pati un skanu, skanu, skanu, esmu ne tikai flautiste, bet visa orķestra diriģente… …viss… …manī vairs nav ne nots, orķestris pametis skatuvi, tikai vientuļa arfiste drebošām rociņām strinkšķinās… ” (80.lpp.)
Grāmatu lieliski papildina Anitas Kreituses zīmējumi, tā izdota izdevniecībā “Elpa” ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
