Mana mīļā māsiņa aizgāja pašā ziedonī. Aizgāja pa margrietiņu un balto madaru ceļu. Es nepaspēju aizbraukt pie viņas ciemos, jo tolaik vēl mācījos un liku eksāmenus.
Mana mīļā māsiņa aizgāja pašā ziedonī. Aizgāja pa margrietiņu un balto madaru ceļu. Es nepaspēju aizbraukt pie viņas ciemos, jo tolaik vēl mācījos un liku eksāmenus.
Todien, pēc veiksmīgi nokārtotas sesijas, mani gaidīja balle ar mīļoto puisi. Tonakt mēs dejojām. Spēlēja “Savāda vasara toreiz bij”. Pēkšņi manā sirdī ielija skumjas. Es apstājos zāles vidū un dzirdēju māsas balsi. Mans puisis neapmierināti skatījās un jautāja, vai man palicis slikti. Mēs izgājām laukā, krita kāda zvaigzne un pazuda tumsā. Tajā brīdī mana māsa aizgāja citā dimensijā. To man pastāstīja vēlāk. Mēs atgriezāmies zālē. Prieks bija mani pametis, taču draugam es neko nespēju paskaidrot, tikai sāpēja sirds un neizsakāms žēlums neatstāja arī otrā dienā, kad aizbraucu mājās. Pretī uz autobusu bija atnākusi mamma. Neviens sejas vaibsts nenodeva lielo zaudējumu. Es jautāju pēc māsas, pati arī atbildēju, ka viņa ir nomirusi. Mammīte klusēdama mani apskāva un vedināja istabā, kur jau bija sapulcējušies citi radi. Māsu es satiku tikai kapličā. Tajā pašā naktī viņa man sapnī teica, lai es nebēdājoties, jo man atkal būšot māsa.
Gāja gadi. Māsas soļi pagaisa veļu miglā. Viņas iezaļgano acu zibu es redzēju vakarzvaigznē. Kādās lūpās ievēroju viņas smaidu. Sveču drebošajā liesmiņā redzēju aizklīstam viņas ēnu. Tad pa miķelīšu ceļu aizgāja mamma. Pirms tam viņa sev sameklēja vietnieci un novēlēja viņai mani. Mammīte bēdājās, ka nav varējusi atstāt māju vai kādu citu mantojumu. Bēdājās, ka man nav māsas, teica, ka tā vēl tikai nākšot. Pie reizes brīdināja, lai es nepieviļoties. Gadalaiki manījās. Dzīve šūpoja augšā un lejā, tikai māsas nebija. Savā nepacietībā jau domāju, ka esmu to atradusi. Taču ne, mamma atnāca sapnī un brīdināja, ka tā neesot īstā. Manas cerības dzisa. Tad kādā pievakarē es viņu ieraudzīju. Sirds, kā jau mamma bija solījusi, pateica, ka nu ir īstā. Bija prieks un reizē bažas, vai atkal nebūšu kļūdījusies?
Aizgāju uz baznīcu, apsēdos pēdējā solā, tā, lai redzētu Dievmāti. Sajutu vieglu pieskārienu, tādu kā vēja elpu. Pagriezos un ieraudzīju māsu, ļoti netveramu, tomēr viņu. Māsa bija atnākusi no mūžības, lai pateiktu, ka tā sieviete ir daļa no viņas, es varot droši uzticēties. Dievmāte vēlīgi lūkojās manī, kā apstiprinādama, ka dzīvē nekas nepazūd. Viss ar laiku atgriežas atpakaļ, tikai citādā veidolā.
