– Briesmīgi ļaudis, – piekrita šoferis, kurš arī bija ienācis istabā. Ints un Lana saskatījās.
124.
– Briesmīgi ļaudis, – piekrita šoferis, kurš arī bija ienācis istabā.
Ints un Lana saskatījās. Vai bija vērts skaidrot, ka Kristiāna pati pie visa ir vainīga? Nevarēdams izdomāt neko prātīgāku, Ints tikai vainīgi pasmaidīja un noplātīja rokas: – Jā, tādi nu mēs te, “Rateniekos” esam.
– Šķiet, jūs, jaunais cilvēk, visu notikušo uztverat kā joku! Es gan tā neteiktu. Šādi joki var dārgi maksāt, – saērcināta aizrādīja ārste. Pārbaudījusi, vai visi nepieciešamie dokumenti ir savākti, viņa saņēma Kristiānu zem elkoņa. Aiz otra elkoņa vājinieci satvēra šoferis, un trijotne izstreipuļoja pagalmā.
Kad ātrās palīdzības mašīna beidzot bija prom, Lana atkrita savas gultas galā un sāka pilnā kaklā raudāt. Jau tā viņa jutās pie visa vainīga, un nu vēl ārste to apliecināja. Tas bija tik briesmīgi, riebīgi, iznīcinoši.
– Nevajag raudāt. Kristiānas dēļ jau nu noteikti ne, – teica Ints, nosēdās Lanai līdzās un aplika siltu roku viņas trauslajiem pleciem.
– Es jau arī neraudu viņas dēļ, bet tā ārste… Viņa taču tagad domā, ka mēs visi te esam tādi paši dzērāji kā Kristiāna, – sieviete izmocīja, ar elsām cīnīdamās.
– Lai viņa domā, ko grib! Mēs ar tevi taču zinām, ka tik traki nemaz nav, – pasmējās vīrietis.
– Ak, Int, tu esi tik labs, tik neizsakāmi labs, – iešņukstējās Lana, blakussēdētājam ap kaklu apķerdamās.
– Mana mazā muļķīte. Viss taču ir labi, – atkal pasmaidīja Ints un apvija rokas ap sievietes augumu.
Lana nepretojās. Kā maza meitene viņa ļāvās spēcīgajam skāvienam un izbaudīja mieru, ko sniedza vīrieša tuvums. Laiks likās apstājies. Tikko pārdzīvotās bailes un sāpes vibrēja vīrieša tuvums. Laiks likās apstājies. Tikko pārdzīvotās bailes un sāpes vibrēja kaut kur gaisā, taču vairs nespēja ievainot. Satrauktā sirds pamazām nomierināja kā zeme, kurai pāri gājusi postoša viesuļvētra.
– Man ir tik labi, – Lana teica un uzsmaidīja vīrietim.
– Man arī, – atsmaidīja Ints.
– Man vienmēr ir licies, ka sievas svarīgākais pienākums ir uzticīgi piederēt savam vīram. Tomēr šobrīd es to sāku apšaubīt. Vai tiešām man ir jābūt saistītai ar Olafu, ja kopā ar viņu es nekad neesmu jutusies tik labi kā ar tevi, – Lana rūgti pasmaidīja un uz mirkli iespieda seju Intam padusē.
– Jā, dzīvē viss vienmēr sagriežas kaut kā nejēdzīgi un aplam. Mēs dzīvojam ar cilvēkiem, kurus nemīlam, un iemīlam tos, ar kuriem nevaram būt kopā, – skumji pašūpoja galvu vīrietis.
Lana piekrītoši pamāja un pēkšņi atkal iešņukstējās, šoreiz aiz sāpīga žēluma pašai pret sevi. Kas gan patiesībā bija viņas dzīve? Viena vienīga bezjēdzīga nīkšana! Tajā nebija skaidra mērķa, nebija neviena sapņa, kuru būtu cerības piepildīt. Bet, pats galvenais, Lanai trūka mīlestības. Pēkšņi, sieviete atskārta, ka kaut ko līdzīgu no rīta bija teikusi Kristiāna.
– Int, vai zini, tava sieva dzer no bezjēdzības. Viņa neredz savai dzīvei jēgu, – Lana teica, no apakšas Inta pelēkzaļajās acīs raudzīdamās.
– Un tu domā, ka man būtu jābūt tam, kurš viņas dzīvei šo jēgu rada? – vīrietis pavīpsnāja. – Nē, mīlulīt, savai dzīvei jēgu katrs meklē pats. Tieši šie meklējumi ir tas uzdevums, kura dēļ mēs nākam pasaulē.
– Kā tu to domā? – Lana nesaprata, un Ints, iecietīgi smaidot, turpināja:
– Nu, redzi, ne jau tāpēc mēs dzimstam, lai strādātu, pelnītu naudu, ēstu, dzertu, pirktu greznas drēbes, dārgas mašīnas un lepnas mājas. Mūsu dzīves uzdevums ir – atrast pašiem sevi. Vai tu vari pateikt, kas esi? – viņš jautāja un sašūpoja sievieti kā mazu bērnu.
– Nezinu gan, – pasmaidīja Lana.
– Arī es par sevi vēl daudz ko nezinu, bet – es meklēju. Pie vienas atziņas jau esmu nonācis: tas, ko pasaules lielākā daļa atzīst par pašu svarīgāko un vērtīgāko, patiesībā ir važas pie mūsu kājām un apsējs uz acīm, kas neļauj ieraudzīt patiesās vērtības, – Ints izsaucās tik aizrautīgi, ka Lana skaļi iesmējās:
– Izklausās ļoti pravietiski. Es gan šobrīd jūtos tik neizsakāmi labi, ka nav nekādas vēlēšanās filozofēt.
– Mana mazā muļķīte, – pasmaidīja arī Ints un noskūpstīja sievieti uz pieres.
Pēkšņi noklaudzēja ārdurvis. Smagi soļi steidzīgi nodunēja uz virtuves klona. Ar skaļu žverkšķi atsprāga istabas durvis un tajās parādījās Olafs. Ints un Lana pavērās ienācējā izbrīna pilnām acīm. No apstulbuma viņi nespēja pakustināt ne pirkstiņu. Arī Olafam uz brīdi aizrāvās elpa. Tomēr jau pēc mirkļa vīrieša seja dusmās piesarka un pierē ievilkās dziļa rieva.
– Vai drīkstu zināt, kas te notiek? – viņš jautāja un savilka dūres.
– Mēs… Man ir nopietna problēma, – stomīdamies mēģināja skaidrot situāciju Ints. Izraisījusies no vīrieša skavām, Lana ievīstījās segā un ierāvās gultas stūrī.
– Jā, tev tiešām ir problēma, – caur zobiem izgrūda Olafs un sakrustoja rokas uz krūtīm.
