Varēji pati laicīgāk piecelties un visu pēc sava prāta nokārtot, – nepatīkam aizskarta, atcirta Lana. Kristiāna izbrīnā iepleta acis. Visu grūtniecības laiku taču viņa tika aprūpēta kā mazs un nevarīgs bērns.
116.
– Varēji pati laicīgāk piecelties un visu pēc sava prāta nokārtot, – nepatīkam aizskarta, atcirta Lana.
Kristiāna izbrīnā iepleta acis. Visu grūtniecības laiku taču viņa tika aprūpēta kā mazs un nevarīgs bērns. Vai nu kas bija mainījies? Piepildījusi krūzi no tās pašas remdenās kannas, sieviete apsēdās iepretim Lanai un sāka enerģiski maisīt. Kafija tiešām lāgā nešķīda. Ūdens gan iekrāsojās brūns, taču virspusē uzpeldēja vairāki neizšķīduša pulvera pūšļi. Kristiāna uzmeta lūpu un caur pieri blenza radiniecē, taču tā neizrādīja ne mazāko interesi par notiekošo. Virtuvē bija iestājies gandrīz pilnīgs klusums. Vienīgie trokšņi bija sienas pulksteņa vienmērīgie tikšķi un adatu knakšķi, adīklim ņirbot Lanas slaidajos, bālzilajos pirkstos. Brīdi neveiksmīgi cīnījusies ar nepakļāvīgajiem kafijas biezumiem, Kristiāna iedzēra malku un dusmīgi atgrūda krūzi.
– Es nesaprotu, ko jūs visi ar mani apejaties tā, it kā es būtu nepilnvērtīga vai spitālīga. Visiem tikai savas intrigas, bet par manām domām un jūtām nevienam nav nekādas daļas! – viņa izsaucās.
– Cik smalki, – pasmīnēja Lana.
– Kur nu mums, tumsoņiem, par tādām augstām lietām…
Sviestmaize, ko Kristiāna bija cēlusi pie mutes, nogūla atpakaļ uz galda. Lai nu no kura, bet no allaž klusās un rāmās Lanas gan viņa tik nekaunīgu atbildi nebija gaidījusi.
– Tā -ā, – sieviete gari novilka nesaprazdama, ko vēl varētu pateikt.
– Protams! Ne tev kūtī jābrien, ne par sienu un malku kāda bēda. Tik vien ir rūpju, kā ar draugiem patērzēt, līdz tiec slimnīcā, – indīgi pasmīnēja Lana, savu adīkli tieši līdzās Kristiānas kafijas krūzei un cukurtraukam nolikdama. Brūnajās acīs dega dzēlīga nekaunība.
– Nu, slimnīca jau nav izprieca, – Kristiāna aizrādīja, taču aprāvās, atcerējās pašas radinieces nesen pārdzīvoto. Bet bija jau par vēlu. Lanas smīns kļuva žultains.
– Protams, ja ar slimību neaplīp tik nelāgā veidā kā tu, – viņa teica. – Vai tev nav ienācis prātā, ka apdraudi mūs visus? Bija laiks, kad cilvēki no tuberkulozes izmira veselām dzimtām. Nedomāju, ka šodien daudz šajā ziņā ir mainījies.
– Ir rezistentās formas, kuras izārstēt nevar, bet man…, – iesāka Kristiāna, taču tālāk netika, jo Lana viņu strupi pārtrauca.
– Tu man te nestāsti pekstiņus, – viņa dusmīgi izsaucās. – Man ir bail par sevi un Allu. Vai saproti? Un tu pati?
