115. Nespēdama valdīt prieku, Imandra apķērās Olafam ap kaklu, un karstas, kāras lūpas atkal apdedzināja vīrieša vaigu un muti.
115.
Nespēdama valdīt prieku, Imandra apķērās Olafam ap kaklu, un karstas, kāras lūpas atkal apdedzināja vīrieša vaigu un muti. Taču jau pēc mirkļa Imandra bija darboties gribas pilna. Satvērusi Olafu aiz rokas, viņa to ieveda virtuvē un bez jebkādām ceremonijām paziņoja saimniecei Anetei, kas tikai pirms divām nedēļām bija pieņemta darbā par zagšanu atlaistās Mildas vietā:
Ar rītdienu šis puisis būs tavs kolēģis. Tūdaļ brīdinu, ka dienesta romānus es savā uzņēmumā nepieļaušu!
Anete koši pietvīka un nodūra skatienu. Viņa bija tik bikla, ka nespēja bilst Imandrai pretim neviena vārda. Saimnieci tas kaitināja.
Vai tu, Anetīt, nevarētu būt drusciņ apsviedīgāka? Mums, piemēram, šobrīd ir vajadzīgas šampanieša glāzes, bet nav neviena, kas tās no zāles atnes. Vai tu nevarētu būt tik laipna un to izdarīt? – viņa teica to tik ārkārtīgi mīlīgā tonī, ka katrs vārds dzēla kā nātre. Vēl vairāk pietvīkusi, jaunā sieviete izsteidzās zālē tik žigli, kā kāds būtu virs galvas noplīkšķinājis pātagu.
Te Olafs pamanīja, ka vecā trauku mazgātāja Liene viņu paslepšus smīnīgi vēro. Skatiens bija tik nepatīkams, ka vīrietis neviļus sarāvās. Patiesi, tobrīd viņš ne visai iederējās iestādē, par kuras darbinieku tikko bija kļuvis. Kurpes apdilušas un apdriskātas. Džinsa auduma bikses jau krietni izbalējušas un līdz caurumiem izsēdētiem ceļgaliem un pēcpusi. Biezais vilnas krekls pirkts gadus divus atpakaļ un cītīgi lietots visās svarīgākajās iziešanās. Vienīgi melnā ādas veste ar vairākām aizvelkamām kabatām jauna, bet tā – pašas Imandras dāvināta. Ak, bet par ko gan vīrietis skuma? Nu taču viņam kabatas bija naudas pilnas un nākotne solīja arvien lielākus ienākumus. To atskārtis, Olafs ar baudu izdzēra Imandras pasniegto šampanieti. Tad viņš izriesa krūtis un uzmeta nicīgu skatienu trauku mazgātājai. Viņa vēl neapjauta, cik nozīmīgai personai “lec acīs”.
* * *
Mēdz teikt, ka dzīve esot šoseja, kas brīžam vijas kalnā, brīžam noved ielejā. Liktenīgajā piektdienā, kad dzīve “Rateniekos” sāka neglābjami slīdēt lejup, rīts iesākās kā parasti. Vienīgi Olafs ģērbās un posās daudz līksmākā noskaņojumā nekā citās dienās. Lanai par lielu izbrīnu viņš apvilka savas labākās drānas, ko līdz šim bija taupījis kā vislielāko dārgumu. Kad sieva savu pārsteigumu izteica skaļi, vīrs pārsteidzoši laipni atbildēja:
Kaķīt, ar šīm lūpatām tu drīz varēsi mazgāt grīdu!
Lana tikai neticīgi paraustīja plecus un ķērās pie saviem dienas darbiem. Lai gan pēc visa pārciestā viņa bija ļoti vārga, tomēr gāja kūtī un darīja visu citu saimniecībā nepieciešamo, jo Dagnija atkal bija spiesta Lonijas vietā pakopt “Pabērzus”. Arī Kristiāna jau labu brīdi bija no slimnīcas mājās, tomēr viņa rūpējās vienīgi pati par sevi. Tā vien likās, ka jaunā sieviete jūtas dziļi aizvainota un šādā veidā mēģina visai pasaulei iespītēt. Torīt viņa savas istabas durvis vēra ap desmitiem. Pamanījusi pie galda sēdošu Lanu, sieviete palika uz sliekšņa stāvot gaidīdama, vai tā necelsies un negādās ko ēdamu. Taču svaine nelikās par Kristiānu ne zinis. Viņa bija iekārtojusies galda galā pie plīts, kur tā siltākā un gaišākā vieta, un no balta gublāna adīja Madarai jaku.
Kristiāna sapīka. Enerģiski viņa šķērsoja virtuvi, atrāva pieliekamā kambara durvis un izņēma no plaukta puskukuli baltmaizes un bļodiņu biezpiena. Tad, pār plecu uz Lanu dusmīgi pablenzusi, piesmakušā balsī strupi noprasīja:
Kafijai karsts ūdens ir?
Vajag būt, – Lana rāmi atrauca, no darba galvu nepacēlusi.
Kristiāna nolika nesamo uz galda, paņēma no trauku skapīša krūzīti un iebēra tajā pusotru karoti šķīstošā pulvera. Tad viņa piegrūda roku tējkannai un skābi saviebās:
Pavēsa! Vai tad tu nevarēji paraudzīt, lai stāv uz plīts nevis uz malas, tur taču tikpat kā nav nekāda siltuma?
