Veclaicenes pagasta Rātu un Salaku ģimenes katru gadu atraktīvi un ar izdomu svin Lieldienas.
Veclaicenes pagasta Rātu un Salaku ģimenes katru gadu atraktīvi un ar izdomu svin Lieldienas. Lai arī mīļāki svētki abām ģimenēm ir Ziemassvētki, arī Lieldienām esot sava burvība.
Ivetai Salakai rokdarbi un florisms ir sena aizraušanās. Kad bērni bija mazāki, viņa tiem šuva skaistas rotaļlietas. Pašlaik viņas gatavotais apmēram metru augstais Lieldienu zaķis rotā Veclaicenes veikalu. “Materiālā labprāt izmantoju dabas krāsas, jo pārējās neatzīstu. Reizēm nācās lāpīt pašas gatavotās rotaļlietas, jo veikalā pirktās bērniem nepatika,” atceras I.Salaka.
Rīko olu kaujas
Viņa labprāt gatavo dekorus un rotaļlietas citiem, bet ne sev. Vislabāk viņai patīk gatavot kompozīcijas no grieztajiem ziediem.
“Jāatzīst, ka ar to var arī nopelnīt. Bet man patīk darbus arī dāvināt, ja redzu, ka cilvēkam tas patiesi patīk. Ir bijuši gadījumi, kad kādā mājā redzu savu veidojumu nevīžīgi iemestu kaktā. Tad gan sirds iesāpas un nodomāju, ka labāk būtu kādam citam to uzdāvinājusi, nevis pārdevusi nevīžam,” saka I.Salaka. Lai kaut ko veidotu, viņai nepieciešams labs garastāvoklis, ideja un izejmateriāls.
Olas viņi nokrāsoja jau uz Zaļo ceturtdienu. “Krāsošanai izmantojam sīpolu mizas. Šogad pirmo reizi krāsojām sienā. Nu jau var atrast dažādus dabas zaļumus, jo sniegs ir gandrīz nokusis. Ietīt olas patīk visiem, bet gaidīšana ir nepacietīga. Vislielāko intrigu sagādā olu iztīšana. Katru gadu izvēršas sīvas olu cīņas. Atminos, ka vienā gadā vīrs mūs piemānīja un izmantoja akmeni, kam bija olas forma. Tad gan no mums visiem saņēma sukas,” smej I.Sakala. Kad bērni bija mazāki, viņa olas slēpa apavos un apģērbā, lai viņiem būtu interesanti tās meklēt.
Par šūpošanos, lai vasarā nekostu odi, viņa šaubās. “Nesen Lieldienās viena pati, kamēr citi neredz, kārtīgi izšūpojos, bet vasarā man odi tāpat koda,” secina I.Salaka.
“Lieldienas un Ziemassvētkus katru gadu gaidu ar cerību, ka būs labāka dzīve,” saka viņa.
Ir savs Lieldienu zaķis
Salaku kaimiņi ir Rātu ģimenei “Mums pat ir savs Lieldienu zaķis, kas vienmēr atnes olas! To pirms dažiem gadiem izgatavoja meita,” lepojas mamma Dace Rāte.
Olu krāsošana viņiem sākas jau nedēļu pirms Lieldienām. “Man šajā procesā nav jāpiedalās, jo to veic bērni. Paši lupina sīpoliem mizas, dodas ārā meklēt zaļumus, apglezno pēc krāsošanas vai ar adatu ieskrāpē ornamentus. Uzskatu, ka brūnās olas var tikpat daiļi izkrāsot kā baltās,” stāsta D.Rāte. Viņa atminas, ka mamma olas krāsoja ar auduma krāsām, tā iegūstot ļoti spilgtu tonējumu.
Šūpoties viņi dodas uz pagasta centra šūpolēm vai pie kaimiņiem. “Šogad izlasīju interesantu ticējumu: Zaļajā ceturtdienā ābelēs jākar dzijas kamoli, kas tur jātur līdz Lielajai piektdienai. Tad rudenī ir liela ābolu raža. Tad jau redzēs, cik tas ir patiesi,” smej D.Rāte.
Arī viņu ģimenē iecienīti ir olu kari. “Bērniem patīk šmaukties un aši, kamēr otrs neredz, pagriezt spico olas galu, kas ir stiprāks, vai pielikt priekšā pirkstu. Bet blēdības pie laba nenoved. Man mamma mācīja, ka olas jāēd ar sāli, tad nemelo. To audzinu arī saviem bērniem,” saka D. Rāte.
