“Ir tikai divi veidi, kā dzīvot. Pirmais ir dzīvot tā, it kā nekas neliktos brīnumains. Otrais veids ir dzīvot, it kā brīnumains būtu viss,” atzinis Alberts Einšteins.
“Ir tikai divi veidi, kā dzīvot. Pirmais ir dzīvot tā, it kā nekas neliktos brīnumains. Otrais veids ir dzīvot, it kā brīnumains būtu viss,” atzinis Alberts Einšteins.
Šie zinātnieka vārdi uzskatāmi izpaužas cilvēku attieksmē pret visu, ko viņi nevar saskatīt un aptaustīt. Ja neredz, nedzird, nejūt, tātad nekā nav. Tomēr neapšaubāmi mums blakus ir pasaule, ko labākajā gadījumā “redz” īpaši jūtīgi cilvēki. Tas ir tāpat kā ar ticību Dievam. Nu jau arī neticīgie neuzdrošinās noliegt tā esamību. Bet nemaz ne tik sen vairums apšaubīja Dievu, jo nevienu nemana sēžam uz mākoņa maliņas.
Akmeņu krāvumi Pokaiņu mežā ir redzami, bet patiesību par to izcelsmi neviens nezina. Dzirdēti un lasīti pilnīgi pretēji vēsturnieku, ģeologu un dziednieku viedokļi. Tāpat neskaitāmo ekskursantu grupās (ik nedēļu apmēram 1000 cilvēku) ir tādi, kas tic katram gida vārdam, lai gan stāstījums vairāk līdzinās fragmentiem no kādas zinātniskās fantastikas grāmatas. Turpretim citi iebilst – muļķības, tur nekā nav, akmeņi kā jau akmeņi un mežs kā mežs. Jā, droši vien sava deva skepses nenāk par ļaunu. Turklāt šīs vietas komercializēšana ir pretrunā ar apgalvojumu – tā ir sena un nozīmīga svētvieta. Vai tad Aglonā kādam prasa ieejas biļeti? Tomēr tikai katrs pats var izsvērt, cik vērtas ir hipotēzes un kurai ticēt.
Svētvieta vai rehabilitācijas centrs?
Kopā ar apeniešiem devos pa vairāk nekā kilometru garo tūristu taku, kas sākas no Lielajiem vārtiem. Virs tiem mākslinieka Valda Celma veidotais Pokaiņu simbols attēlo zemes kausā paslēptu piramīdu. Saules stari simbolizē enerģiju, kas nāk no piramīdas un kosmosa. Raugoties uz pasaules karti un kosmosa foto, atklājies, ka Pokaiņi ir nozīmīgs enerģijas centrs. Septiņdesmito gadu sākumā ASV un PSRS kosmisko pētījumu centrā fotografētajos mikroviļņu starojumos varēja vērot riņķveida struktūras, no kurām pati iespaidīgākā ar 340 kilometru diametru apņem gandrīz visu Latviju, bet tās centrs ir ap Pokaiņiem. Mūsu valsts teritorija atrodas Zemeslodes centrālā meridiāna (ass) un kritiskā šķēluma joslas krustpunktā. Tās ir plašas enerģētiskas joslas, kurām ir vairāki centri. Viens no tiem ir Pokaiņi. Varbūt tā bijusi lielā svētā pilsēta, par kuru teikts Lielvārdes jostas lasījumā? Iespējams, ka mūsu senči zināja to, ko nezina mūsdienu cilvēki.
Žēl, ka vairums cilvēku nespēj pārliecināties, vai patiesi tā ir enerģētiski spēcīga vieta. Viņi nejūt enerģijas plūsmu, tāpēc sajūtas, pieliekot roku akmeņiem vai sēžot uz tiem, nosaka ticība. Nevaru lepoties, ka esmu jūtīga šajā ziņā. Bet dīvainā Pokaiņu meža pauguros ar stāvām eglītēm, liepām un ozoliem klātām nogāzēm, ūdens un purvu “actiņām” jutos neparasti viegli un mierīgi. Ja kāds nešaubīgi tic, ka šajā vietā izārstēs savu kaiti, tad var arī notikt brīnums. Pašsuģestija par 90 procentiem to garantē. Tomēr ieklausoties gides stāstījumā un vērojot, cik naski daudzi dodas uz grēku šķīstītavu, kur tie tiek “atlaisti”, nostājoties uz akmens, ir jādomā par lētticību. Ja slimība un nelaime pazustu pēc roku nomazgāšanas dīķīti, tad dzīve būtu pārāk vienkārša. Manuprāt, bez aklas ticības ir vajadzīga vēlme un rīcība, kas maina cilvēku pašu. Visas slimības un nelaimes ir sekas mūsu domām, vārdiem un darbiem. Nebūtu pārsteigta, ja starp Pokaiņu apmeklētājiem atrastos kāds, kas ir piedzīvojis brīnumu, piemēram, uz Laimas galda guvis iespēju dzemdēt bērnu. Šādā veidā iespējams ārstēt neauglību, ja tai ir psiholoģisks pamats.
Spēj ielūkoties nākotnē
“Atnācu šurp kā pārliecināta materiāliste, bet esmu kļuvusi par mistiķi. Burve es neesmu, es tikai mācos,” tā par sevi saka gide Anita Biseniece.
Bijusī ģeogrāfijas skolotāja atzīst, ka Pokaiņu akmeņi ir milzīgi datori, kuru kristālos glabājas senču zināšanas, ko viņi gribējuši nodot nākamajām paaudzēm. Tikai mēs šos vēstījumus neprotam izlasīt.
Akmens laikmetā nākotnes izzināšanai krāva speciāli apstrādātu akmeņu salikumus. Sēdēdami šādos gaišreģu krēslos, zintnieki spēja ielūkoties nākotnē. Šim nolūkam bija arī speciāli veidotas vietas – zikurāti. Tāds ir Pokaiņu uzkalnā.
Iespējams, ka zem tā ir tukša telpa, kā apgalvo gide Anita, tomēr apstiprinājuma tam nav. Nešaubīgi zinām, ka akmeņi vēl ilgi pēc saules rieta glabā siltumu. Arī enerģiju, ko var salīdzināt ar atmiņu. Bet vēstījumu kristālos kā disketē? Tomēr iespējams, ka “datoru” patiesā vērtība atklāsies tikai tālā nākotnē. Pašlaik cilvēki ar katru dienu vairāk zaudē spēju saprast sevi un dabu visapkārt.
Turpat netālu ir Nāves akmens. Ja tam pieskaras, tad roka tirpstot vairākas dienas. Bet cilvēks, kas uz tā noguļas, mirstot pēc dažām stundām. Tas acīmredzot ir viens no pārspīlējumiem, kas apmierina cilvēku tieksmi pēc noslēpumainā un mistiskā. Anita par tādiem gadījumiem ir gatava stāstīt vēl un vēl. Diemžēl tajos pārāk sajaukts ir iespējamais ar neiespējamo, tāpēc nerodas ticība daudziem neparastiem gadījumiem, kad Pokaiņos noticis brīnums.
Varbūt krāvumus veidojuši senči
Gide nievājoši izsakās par dziedniekiem, bet tic visam, ko teikusi kāda veca sieviete, acīmredzot zintniece. Tātad patiesībā viņa piekrīt tās versijai par Pokaiņu noslēpumiem, bet nebūt nav teikts, ka tā ir īstā un patiesā. Zintnieces atzinums, ka šajā vietā cīnījušies senie zemgaļi pret vācu bruņiniekiem liecina tikai par Latvijas vēstures zināšanām. Turklāt tādu secinājumu izdarītu katrs loģiski domājošs cilvēks, jo Vecpokaiņu senkapu malā ir zemgaļu virsaiša Nameja kapa vieta.
Par noslēpumainākajām atzītas Akmeņu un Svētavotu ieleja. Rasma Rozīte no kustības “Baltais aplis” sākusi atrakt akmeņus, domājot, ka tur bijusi sena civilizācija, ko apracis ledājs. Tomēr arheoloģiskie izrakumi ne 1868., ne pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, ne 1996.gadā nekādas liecības šim pieņēmumam nedeva. Tomēr skaidrs, ka akmeņu krāvumi ir cilvēku roku veidoti.
Pēdējo arheoloģisko izrakumu vadītājs Māris Atgāzis izpētījis, ka akmens kaudžu veidošanās sākums attiecas uz laiku, kad šeit atradušies seno zemgaļu tīrumi. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, kāpēc kaudzes atrodamas arī kalnos, kur lauksaimniecības darbi nav iespējami. Varbūt tāpēc ir versija, ka akmeņi vākti pils celtniecībai, kas tomēr nezināmu iemeslu dēļ nav būvēta. Turklāt krāvumi sakrīt ar Pokaiņos un to apkārtnē esošajiem uzkalniņu kapiem. Arheologi konstatējuši krāvumu līdzību arī ar Skandināvijā atrastajiem.
Visā pasaulē enerģētiski spēcīgs centrs
Ap 1080.gadu Brēmenes Ādams rakstījis, ka šajā apkārtnē visas mājas esot pilnas ar Dieva prāta zīlētājiem burvjiem. Pie viņiem pēc padoma braucot no visas pasaules. Atbraucēji līdzi nesuši gaišu akmeni cilvēka galvas lielumā. Tā radušies krāvumi. Neatbildēts paliek, kāpēc tie atrodas uz āderēm. Ģeoloģijas zinātņu doktors Rihards Griškjāns atzīst, ka šajā apvidū ir spēcīgs dabiskais starojums un unikāls ģeofizisks centrs. “Tā ir energoinformatīva teritorija ar Eiropas nozīmi. Tur visefektīvāk notiek biolauku izlīdzināšanās, kā arī cilvēka psihes mijiedarbība ar Zemes un Kosmosa enerģiju,” viņš atzīst.
Arī māksliniece Lilita Postaža, kas zināšanas par dabas dziedniecību apguva Indijā, secina – Pokaiņi ir neparasti daudzveidīga un enerģētiski spēcīga vieta. Tajā daba katram palīdz pacelties augstākos esamības plānos un piedzīvot sastapšanos ar varenajiem kosmosa spēkiem, izjūtot savu vietu un piederību tiem.
Tautas dziednieks Ivars Vīks pirmais atzina Pokaiņus par svētvietu jeb Pasaules dziednīcu. Pastaiga gar Māras, Līgavas, Mātes, Tēva, Laimas galda akmeni, Akmens viesi, Zikurātu un Zintnieku laivu ilgst trīs stundas. Ekskursanti uz akmeņiem atstāj dažādas lietiņas, saldumus vai naudu, ko pēc tam kāds veikls cilvēks savācot. Laiva “dodas” uz dienvidaustrumiem – Saules lēkta virzienā Ziemassvētku rītā. Vai no tīrumiem novāktus akmeņus krautu tādā veidojumā?
Jā, nav viegli atšķirt pieņēmumus no īstenības. Turklāt mēs esam paraduši skeptiski raudzīties uz visu, kas pierādītu, ka ne vien citām tautām, bet arī mūsu senčiem ir sava vēsture un sava kultūra. Var piekrist Daiņa Ivāna atziņai, ka izdarītu sliktu pakalpojumu zinātnei, ja apgalvotu, ka viss ir patiesība, par ko runājam un nojaušam. Bet arī zinātne izdarītu sliktu pakalpojumu tautai, ja nemēģinātu iedziļināties, kāpēc ir tādas vietas, kas saista cilvēkus.
