Antonija Līdaciņa, pavadījusi savu draudzeni Grietu, iegūlās gultā un pārdomāja savu dzīvi. Nekā tur iepriecinoša nebija.
Antonija Līdaciņa, pavadījusi savu draudzeni Grietu, iegūlās gultā un pārdomāja savu dzīvi. Nekā tur iepriecinoša nebija. Viens vīrs, kamēr pati pa sanatoriju, sameklēja citu. Viņa arī nebija gulējusi. No Grietas uzzinājusi, kas mājā noticis, steidzīgi sapazinās ar vienu nenoteiktas tautības kungu. Viņš sevi dēvēja par Frederiku un vairāk nekā neteica kā vien: “Mana saule, es bez tevis nevaru dzīvot!”” Ja ņem vērā, ka saule patiešām ir visu dzīvo būtņu uzturētāja, tad labāku komlimentu Antonija negaidīja. Mājās abi atbrauca, laimē starodami.
Vēlāk gan atklājās, ka Frederiks nav nekāds Frederiks, bet gan Laimonis, turklāt sešu bērnu tēvs tepat no kaimiņu rajona. To Antonija uzzināja no viņa pašas sievas, kad abi kādā pievakarē aizbrauca uz pilsētu iepirkties. Viņi stāvēja prāvajā rindā, kad atskanēja pārsteigta sievišķa balss: “Laimoni, tu! Es domāju, ka esi sanatorijā. Es no radiem naudu sagrabināju, lai tu savu nodzerto veselību “salāpītu” un bērni bez tēva nepaliktu, bet tu, brālīt, šai līdakas astē esi sapinies. Vai viņa tevi nobūrusi, ka tu kā jērs uz kaušanu stāvi un ne vārda nesaki!?”
Frederiks, nu jau Laimonis, stāvēja kā ar ūdeni apliets. Pārējie klausījās. Izrāde gatavojās būt interesanta, tāpēc pulciņš pieauga. Tikmēr uzņēmīgā sieva jau bija klāt pie kases un iespraucās vidū. Tas nu Antonijai bija par daudz. Tādu gānīšanos viņas jūtīgā dvēsele nevarēja panest. Dēļ kā, dēļ šitā meitu ģēģera! Vai viņa bija vainīga, ka šis nebija teicis taisnību. Uz pieres taču nevienam nebija rakstīts, kas viņš par putnu. Varbūt pats sievai paziņoja, kur noteiktajā laikā atradīsies. Antonija bija gatava zvērēt, ka noticis tieši tā. Jo tāda sagadīšanās bija pārāk aizdomīga. Sāka mocīt sirdsapziņa, tāpēc šādu teātri sarīkoja. Labi, ka naudas maku nebija viņam atdevusi, tad ar visu aizietu. Ļoti iespējams, ka viss notika ar sievas ziņu un tā abi pelna labu naudu.Varbūt atkal kādu savos valgos ir iepinis!? Kā gan citādi atļautos tādu bērnu baru? Policijai tādus nodot, lai nemāna tautu. Nē, Antonija nebija nekāda staigule, bet kārtīga sieviete, un viņu neviens ap pirkstu netīs.
Toreiz pa nakti bez miega novārtījusies, viņa rīta agrumā aizgāja uz mežu pasēņot. Iegriezusies kādā meža ceļā, Antonija jau gribēja doties tajā virzienā, kur sūnās manīja bērzlapes, kad ieraudzīja guļam uz mutes vīrieti. Viņai pār augumu pārskrēja aukstas tirpas. “Beigts!””, tāda bija pirmā doma, un viņa gribēja jau bēgt, kad vīrietis pacēla galvu. Antonija apstājās. Ļoti iespējams, ka nepazīstamais ir tikai ievainots un viņai būs jāpaziņo ātrajai palīdzībai. Viņus šķīra prāvs attālums un nevarēja sazīmēt guļošā seju, tāpēc viņa pievirzījās tuvāk.
“Pasaulīt, tas taču Valters no pagasta viņa gala. Rādās, ka cilvēkam pavisam slikti, ja jau tā mežā guļ. Nebija gan dzirdēts, ka viņš slimotu vai būtu dzērājs.””
Antonija piegāja vēl tuvāk un uzrunāja Valteru: “Vai tad tik agri atnāci sēņot, ka tagad miegs nāk?””
Uzrunātais piecēlās sēdus, un Antonija manīja, ka viņa seja pavisam pārmainījusies. Apaugusi bārdas rugājiem, vāja un izskatījās arī netīra. “Nudien ar to cilvēku nebija labi!””
Viņa gribēja vēl kaut ko bilst, kad Valters sāka pats runāt: “Gribēju taisīt galu, bet nekas nesanāca, Lūcija bez manis neiztiks, tagad liela un varena, šķiršoties, bet gan jau attapsies un gribēs mani vēl atpakaļ.”
Tagad, kad Antonija viņu atradusi, tad jāmetot kopā kauliņi, lai Lūcija redzot, ko palaidusi vējā. Viņai gan nepatika, ka šādā ceļā tikusi pie vīra uz nenoteiktu laiku, bet pamest atradeni mežā arī nedrīkstēja. Ņems un patiešām izdarīs galu, un tad pārmetums nāks līdzi visu mūžu. Tāpēc Antonija piekrita un veda Valteru mājās. Brīnumainā kārtā tur viņš sāka rīkoties kā savējās. Godīgi sakot, viņai tas patika. Vārtiņi tika pie jaunām eņģēm, durvis – pie spīdoša roktura. Vēlāk pārmūrēja plīti un vienai istabai nomainīja tapetes. Tā viņš rosījās cauru dienu, šķita, ka viņš tīšām meklē darbu, lai nebūtu jāpaliek vienam ar savām domām. Tikai naktīs Valters mētājās no vieniem sāniem uz otriem.
“Būs jāsūta atpakaļ pie sievas. Visi lielie darbi apdarīti un klātgulētājs no viņa tāpat neiznāks. To Antonija secināja jau pirmajā reizē. Pa aplinkus ceļiem uzzinājusi, ka Lūcija patiešām jauno pielūdzēju nebija paturējusi, nolēma rīkoties. Kad viņš atkal kādā naktī svaidījās pa gultu kā karsonī un bija saucis sievu vārdā, Antonija iegāja virtuvē, sameklēja glāzītes un ielēja tajā konjaku. Uzvārījusi kafiju un sameklējusi šādu tādu uzkodu, viņa atgriezās istabā un uzrunāja Valteru: “Gana esi pie manis strādājis. Mīlnieks no tevis tāpat neiznāks. Pārāk esi savā Lūcijā ieķēries. Tas nav pārmetums, tāpēc netaisi skābu ģīmi. Esmu sagatavojusi nelielu maltīti, tā paagrāk jau ir gan, bet nu nekas. Uz brokastu laiku būsi jau pie sava galda. Lūcija būs priecīga, ka atkal varēs redzēt pretī vīra seju.””
Valters laikam neaptvēra, ko viņa saka, un raudzījās garām tukšu skatu. Taču, kad beidzot viņš aptvēra vārdu jēgu, sāka smieties, tad, pacēlis Antoniju uz rokām, griezās pa visu istabu: “Antonij, vai tu patiešam to saki nopietni. Tu skaidri zini, ka Lūcija ir brīva!?”” Valters vēl un vēl gribēja dzirdēt no Antonijas mutes apstiprinājumu.
“Valter, laid mani vaļā, nometīsi vēl zemē. Nu tā, tagad varam runāt. Tava Lūcija patiešam ir brīva un nav nemaz gribējusi ar to vīrišķi pīties, bet viņš pats pielipis kā dadzis, un viņa, kaitinādama tevi, izlikusies, ka viss ir nopietni. Tagad visu nožēlo un gaida tevi atpakaļ.””
“Gaida atpakaļ!” laimīgi atkārtoja Valters.
“Ej vien, Valter, un netaisi vairs tādas muļķības,” pēc izdzeratajām konjaka glāzēm piekodināja Antonija un izstūma pa durvīm Valteru, kurš laikam vēl arvien nebija aptvēris notikušo. Palikusi viena, Antonija nolēma meklēt gruntīgu vīru, cik šajos laikos tādu vispār bija. Viegli teikt, bet ne izdarīt. Tuvākajā apkārtnē viņa tādu nezināja. Grieta ierosināja rakstīt precību sludinājumu. Tas neizklausījās nopietni, taču cita ceļa arī nebija. Sacerējušas intriģējošu tekstu, kurā iepina arī vārdus par lunkano līdakas asti, viņas tajā pašā dienā nosūtīja vēstuli. Pirms tam vienojās, ka rakstīs uz Grietas paziņas pasta kastīti, kura pašlaik atrodas ārzemēs, bet iespējamo korespondenci atstājusi Grietas pārziņā.
Pēc pāris dienām sāka nākt vēstules. Jā, uz precēšanos visi bija kāri, tagad tikai vajadzēja nojaust, kurš no visiem būs tas īstais un vienīgais. Taisni brīnums, cik pasaulē dzīvoja daudz labu un vientuļu vīriešu. Antonija nolēma atbildēt vienam no simt pienākušajām vēstulēm, kurā lūdza potenciālo vīru atbraukt ciemos. Viņš patiešām atbrauca. Nebija no skaistuļiem un nepavisam neatbilda Antonijas izdomātajam sapņu tēlam. Viņai patika gara auguma vīrieši, plecīgi, ar brūnām acīm. Šis bija vidēja auguma, šauriem pleciem un gaišām acīm. Labrencis Akmentiņš atbrauca tieši savā vārdadienā un dāvanā līdzi atveda lielā puķu podā iestādītu tā saucamo līdakas asti, tāda bija arī viņas krustmātei un noderēja āderu novēršanai. Tas Antoniju kaitināja, jo bija cerējusi, ka, precībās braucot, atvedīs rozes vai neļķes. “Laikam jau skops,” viņa nodomāja un nolēma Labrenci savā sirdī pagaidām neielaist, lai vēlāk nevajadzētu sev pārmest par tik muļķīgu pārskatīšanos.
Labrencis vai nu neredzēja, vai tīšām izlikās neredzam Lūcijas skābo ģīmi, smaidīja un bija jau puķu podu uzlicis uz palodzes. Tad, skaļi nomutējis Antoniju uz abiem vaigiem, vaicāja, kur te atrodas virtuve. Tagad viņa pilnīgi saprata, ka ir kārtējo reizi smagi kļūdījusies un nolēma pēc iespējas ātrāk Labrenci sūtīt projām. Ievedusi virtuvē, Antonija nedomāja par cienāšanu, lai redz, ka te nav nekāda zupas virtuve trūcīgajiem. Taču Labrencis izrādījās “ciets rieksts””. Ar gudru ziņu viņš bija atvedis līdzi zivis un citus labumus. Antonija ar interesi apsēdās turpat uz krēsla un gandrīz vai ar skaudību noskatījās Labreņča veiklajās roku kustībās, kad viņš cilāja katla un pannas vāku. Telpa piepildījās ar kārdinošu smaržu. Protams, ka galds izdevās ne sliktāk kā labākajā restorānā klāts. Baudot maltīti, Antonijai bija vien klusībā jāatzīst, ka viņa tik labi gatavot vis nemācētu. Vēlāk atklājās, ka Labrencis pēc profesijas ir pavārs un vēl nesen vienā krogā strādājis.
“Jā, te pat ministru nebūtu kauns aicināt,” pie sevis sprieda Antonija, celdamās no galda. Tomēr naktsmājas viņa vienalga nedos. Šķita, ka Labrencis arī šādu variantu bija paredzējis, jo, izgājis pagalmā, sāka rīkoties. Gar aizkara maliņu Antonija redzēja, kā Labrencis slien augšā telti. Mazliet pārsteigta, viņa atkāpās un secināja, ka tik neatlaidīgu vīrieti vēl nav satikusi, iespējams, arī praktisku un tālredzīgu, kas ir ļoti vērā nēmama īpašība. Tas nedaudz atmaidzināja Antonijas sirdi, tomēr tik lēti padoties viņa negribēja. Tāpēc, sataisījusi nopienu sejas izteiksmi, tā izlikās neredzam Labreņča grozīšanos istabā. Tāpat vienaldzīgi noklausījās viņa aicinošajā lūgumā nākt pie viņa gulēt teltī. Lai, viņa būs auksta un nepieejama, gan tad apniks un aizbrauks.
Taču Labrencis neaizbrauca ne nākamajā, ne aiznākamajās dienās. Gatavoja ēst, gulēja teltī, smaidīja un nemēģināja vairs Antonijai tuvoties. Nu pagājis mēnesis un nekas vēl nebija noticis. Vismaz nekas tāds, kas liktu sirdij noreibt no laimes. Viņš bija un palika ļoti korekts, ļoti darbīgs, un tas arī bija viss. Antoniju tas zināmā mērā uztrauca. Viņa pat sev negribēja atzīties, ka ir šo cilvēku iemīlējusi. Lai cik dīvaini tas arī nebija, tas tomēr bija noticis. Tik daudz Antonija sevi pazina un tagad baidījās, ka paliks viena. Viņa nolēma lūgt padomu Grietai, turklāt draudzene prata likt kārtis.
Dienā, kad Labrencis aizbrauca uz pilsētu darīšanās, viņa uzaicināja Grietu pie sevis. “Tu daudz negaidi, tas tavs liktenis,” skatīdamās kārtīs, teica Grieta. “Saki, ka esi viņu novērojusi un atradusi par labu. Gan jau padoms atradīsies, vai nu man tevi jāmāca, tikai rīkojies,” atvadīdamies vēl mudināja Grieta.
Jā, tas atkal bija grūts uzdevums. Vajadzēja kaut kā romantiskāk, emocionālāk, bet nekas tāds nenāca prātā. Pārlikusi visādus variantus, Antonija iemiga un redzēja dīvainu sapni: viņa iet, iet un iestieg, nekādi nevar tikt ārā. Viens iet garām, padod roku, bet viņa atkal atslīd atpakaļ. Nāk otrs, atkal tas pats. Tad nāk viens ar lielu puķu podu rokās, noliecas, un viņa pieķeras līdakas astei. Svešais velk… Antonija atmostas gultā nosvīdusi.
Viņa bija nobriedusi runāt ar Labrenci. “Labrenci, Labrenci, panāc šurp, es gribu tev kaut ko pateikt,” sauca Antonija tādā mīlīgā balsī, kuru Labrencis nebija dzirdējis, kamēr vien dzīvoja šajā mājā. Viņš, laimīgi smaidīdams, steidzās šurp.
“Mīļā, esmu tepat, vai kaut kas ir atgadījies?”
“Labrenci, es zinu, ka tu esi pats labākais, ko es šajā dzīvē esmu ieguvusi. Ja tev vēl neesmu apnikusi, tad,” viņa kaismīgi iesāka.
“Tad topi mana sieva!”” teikumu pabeidza Labrencis.
“Tikai nedomā tagad stāvēt pie plīts, labāku pavāru par mani neatradīsi,” jokojās Labrencis un cieši noskūpstīja Antoniju uz lūpām.
