Veclaicenes pagasta “Līgotņu” saimniecei Ingrīdai Levanidovai ir trīs šķirnes suņi – levrete Šeris Brendis Idalgo Iracija un divi Vidusāzijas aitu suņi – Ričards Lauvassirds un Robins Huds.
Veclaicenes pagasta “Līgotņu” saimniecei Ingrīdai Levanidovai ir trīs šķirnes suņi – levrete Šeris Brendis Idalgo Iracija un divi Vidusāzijas aitu suņi – Ričards Lauvassirds un Robins Huds. Saimniece apgalvo, ka, lai arī dominē šķirņu atšķirīgās īpašības, suņi ir draudzīgi.
“Cilvēks iegādājas suni, kas viņam patīk. Man nesimpatizē bezšķirnes kranči, jo uzskatu, ka katrai sugai ir savs uzdevums. Vidusāzieši ir sargsuņi, bet levrete – “rotaļlieta”,” saka I. Levanidova.
Vidusāzieši ir sargsuņi
“Ričardam Lauvassirdij un Robinam Hudam ir slaveni raduraksti: Garundbejs, Rakša, Šamiļs un citi populāri suņi. Mani vidusāzieši ir brāļi, kam dzimtene ir Sanktpēterburgā. 14.jūnijā suņi kļuva gadu veci. Pašlaik tie vēl ir kucēni, jo vidusāzietis ir pieaudzis, kad sasniedzis pusotra gada vecumu,” stāsta suņu īpašniece.
Vidusāzieši ir viena no pieprasītākajām sargsuņu šķirnēm, bet patiesībā tie ir ganu suņi.
Lai aizsargātu no vilkiem, viņiem ir apgrieztas astes un ausis. Ja vidusāzietim uzliek speciālu kakla siksnu ar asiem ilkņiem uz āru, tas viens tiek galā ar pieciem vilkiem.
50 gadus piedalās izstādēs
Vidusāzijas suņi mēdz būt balti, melni un raibi. Jau 50 gadus Vidusāzijas suņus audzē izstādēm. Augustā arī Ingrīda ar Ričardu Lauvassirdi un Robinu Hudu piedalījās vidusāziešu, kaukāziešu un Viduskrievijas ganu suņu izstādē Rīgā. Izstādē ziemā Robins Huds ieguva Latvijas jaunā uzvarētāja titulu.
“Ziemā un vasarā “brāļi” dzīvo ārā. Agrāk suņi katru dienu brīvi pastaigājās iežogotā mājas pagalmā un visi tos glaudīja. Tagad viņi atrodas atsevišķā sētā, jo nevaru galvot, ka kādam neiekož. Suns zina, ka iežogotā ir viņa teritorija, un to viņš sargā.
Vietējie iedzīvotāji rakstīja sūdzību policijai, ka mani suņi, rokot pazemes ejas, izkļūst ārā un baida cilvēkus. Lai arī manā īpašumā ir 40 hektāru zemes, suņi pa teritoriju brīvi neskraida,” apgalvo I. Levanidova.
Kaulus ēst nedrīkst
Vidusāzieši nav izvēlīgi. “Līdz gada vecumam “brāļus” baroju ar augstvērtīgu amerikāņu suņu barību “Eukanuba”, bet tagad vāru auzu pārslas kopā ar gaļu. Kaulus sunim dot nedrīkst. Tikai tik lielus, ko viņš nespēj sagrauzt, jo pretējā gadījumā kaula šķembas tam savaino gremošanas traktu. Lai neradītu konfliktsituācijas, katrs vidusāzietis ēd no savas bļodas. Patiesībā es nedrīkstēju ņemt divus brāļus, jo pastāv iespēja, ka pieauguši tie viens otru nokodīs, ja nespēs noskaidrot, kurš ir barvedis. Pašlaik “barvede” viņiem esmu es, jo arī cilvēks var būt galvenais. Kā būs vēlāk – nezinu,” saka I. Levanidova.
“Uzskatu, ka vidusāzieši ir labi mājas sargi ar attīstītu intelektu un prot patstāvīgi pieņemt lēmumus. Man viņi vienkārši patīk! Jāatzīst, ka viņi ir izauguši par mežoņiem, jo sabiedrībā iziet reti. Lai suni radinātu pie cilvēkiem, ar viņu vajag iet sabiedrībā, jo izstāžu laikā tie ir uztraukti un nemierīgi. Es vidusāziešus iegādājos, lai būtu labi mājas sargi.
Levrete guļ tikai zem segas
Cilvēkus vienaldzīgus neatstāj Ingrīdas eksotiskā levrete. “Tā man ir divus gadus. Šerītis man vienmēr un visur ir līdzi: kosmētiskajā kabinetā, frizētavā un ceļojumos. Viņam garšo amerikāņu vai kanādiešu sausā un slapjā barība, kā arī biezpiens un maltā gaļa. Naktī suns guļ tikai zem segas, piespiedies man. Nesen abi lidojām atpūsties uz Turciju. Viņam pat ir sava starptautiskā suņa pase! Ceļojumā Šerītis visur bija programmas nagla. Viņš ir bijis divos ārzemju ceļojumos – uz Turciju un Sanktpēterburgu,” stāsta I. Levanidova.
Levreti nedrīkst mazgāt, tā jāapslauka ar zīda drānu. Visu laiku ir jāuzmana, lai suns nesalauztu locekļus, jo viņam ir trauslas kājas. Levretei pat nav sunim raksturīgās smakas.
Ir mūža mīlestība
“1776.gadā Katrīnai II bija levrete Zemira. Valdniece suni tik ļoti mīlēja, ka pēc tās nāves lika izveidot dabīga lieluma porcelāna skulptūru, kur viņas mīlule guļ uz spilvena. Mūsdienās otro gadu Pēterhofā, Zelta zālē, rīko šovu levretēm. Šogad kopā ar 32 levretēm piedalījos arī es ar Šerīti,” atceras I. Levanidova.
Ceļojot levrete ir ļoti izvēlīga. “Turcijā bija amizants gadījums juvelierveikalā, kur iegājām, lai Šerītim iegādātos zelta rotu.
Nosēdināju suni pie spoguļa, uzliku kaklarotu, bet viņš lūkojas spogulī un novērsās, it kā teikdams:
“Fui, mamma! Šī man nepatīk!” Pielaikojām otru un Šerītis priecīgs “izsaucās”: “Šī, mamma, man derēs!”
Levrete ir mana “mūža mīlestība”,” uzsver I. Levanidova.
Fakti
Levrete
Vismazākais suns no kurtu cilts;
stingrs šķērveida sakodiens;
gluda, īsa, smalka, zīdaina, cieši pieguloša spalva;
vienkrāsaini: melni, balti, zeltaini, tēraudzili, peļupelēki.
Vidusāzijas aitu suns
Spēcīgi un lieli (augstums 62 līdz 70 centimetri);
nav piemēroti turēšanai pilsētas dzīvoklī;
raksturs prasa konsekventu audzināšanu.
