Sievietes un vīrieša savstarpējās attiecības vienmēr bijis aktuāls sarunu temats. Pēdējo gadu statistika liecina, ka aizvien mazāk pāru vēlas savu kopdzīvi reģistrēt oficiālā laulībā.
Sievietes un vīrieša savstarpējās attiecības vienmēr bijis aktuāls sarunu temats. Pēdējo gadu statistika liecina, ka aizvien mazāk pāru vēlas savu kopdzīvi reģistrēt oficiālā laulībā. Vienkāršāk ir saiet kopā un mēģināt dzīvot tāpat, kā tautā saka, nesmērējot papīrus. Tad taču tāpat var saprast, vai satikušās ābola divas pusītes vai – nē. Ja pierādās pretējais, tad katram savs ceļš ejams, jo krustcelēs jau ilgi nevar stāvēt. Vai oficiālais laulību zīmogs pasē uzliek važas, atbildību un rada augstāku pašnovērtējumu? Par to šodien lappusē izsakās dažāda vecuma un uzskatu sievietes.
Vīrietis vēlas piesaistīt mani
Inga (21 gads), kas civillaulībā dzīvo piecus gadus:
– Mans vīrietis oficiāli nokārtot attiecības prasa jau trešo gadu. Viņš vēlas mani piesaistīt un, iespējams, nav pārliecināts par kopēju nākotni. Es to nevēlos. Parasti ģimenēs mēdz būt otrādi. Jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo tu arvien vērīgāk sāc ieskatīties otra cilvēka nepilnībās, un brīžiem šķiet, ka neko kopīgu nevēlies. Es neesmu droša par šīm savstarpējām attiecībām un pieļauju, ka tās kādreiz arī var beigties. Problēmas rada tas, ka otra puse ir greizsirdīga, un tas bojā attiecības. Taču tās ir jākopj. Varbūt vēl neesmu satikusi īsto vīrieti. Kāpēc tad vajadzīgs šāds zīmogs pasē? Būs lieki izdevumi. Ar savu vīrieti esmu pazīstama sen. Bērnudārzā jau staigājām rociņās, tāpēc patiesībā nav izdevies izbaudīt neko citu un nav bijusi iespēja iztrakoties. Domāju, ka jauniešiem oficiālais zīmogs nav svarīgs.
Agrāk domāju citādāk, bet tad biju pārāk jauna. Ir, protams, arī šodien jaunieši, kas apprecas jaunības dullumā. Zinu, ka krievu tautības sievietēm, kurām ir citādāks temperaments, zīmogs pasē ir svarīgs.
Protams, ja, dzīvojot civillaulībā, piedzimst bērns, tad svarīgi attiecības nokārtot oficiāli. Jebkurā gadījumā laulība nozīmē saistības. Bieži vien šādos gadījumos otru cilvēku uzskata par privātīpašumu.
Sasmērē vienu lappusi pasē
Vientuļa sieviete Dana (30 gadi):
– Zīmogs pasē – tā ir sasmērēta lappuse un varbūt pat traips, un tas nepierāda attiecību stiprumu. Dzīves rāda, ka daudzi vīrieši, kuriem ir zīmogs pasē un dzīvo laulībā, reāli atļaujas daudz ko vairāk, nekā tie, kuri dzīvo civillaulībā. Manuprāt, attiecības, dzīvojot civillaulībā, ir stabilākas. Arī agrāk, jau kopš skolas laikiem, domāju tāpat, vērojot cilvēku savstarpējās attiecības. Domāju, ka pati, ja būtu tāda iespēja, dzīvotu civillaulībā. Latvijā precētās sievietes, ņemot vērā likumu, ir neaizsargātas. Vīriešiem ir daudz lielākas privilēģijas. Varbūt arī tāpēc man šis zīmogs neko neizsaka. Man šķiet, ka vienai daļai sieviešu zīmogs ir svarīgs, un viņas uzskata, ka tādējādi ir pārākas par citām. Savukārt emancipētām sievietēm, kas spēj pastāvēt par sevi, tas ir mazsvarīgi.
Runājot par mantiskām attiecībām, šķiršanās gadījumā tās vienkārši ir nokārtot, gan dzīvojot oficiālā, gan arī neoficiālā laulībā.
Šķirties vienmēr ir sāpīgi
Astrīda (43 gadi), kas laulībā nodzīvojusi 20 gadus, bet pasē joprojām ir zīmogs:
– No vienas puses zīmogam nav nekādas jēgas, bet no otras puses – nozīme tomēr ir liela. Zīmogs – tā ir drošība un lielāka atbildība vienam pret otru. Agrāk tam nepievērsu tik būtisku uzmanību kā tagad, kad šīs attiecības ir beigušās. Tajā vecumā, kad precējos, domāju, ka tas būs uz mūžu un ka to daru vienreiz dzīvē. Acīmredzot tur vainīga audzināšana.
Redzot, kādas šodien daudziem ir attiecības ģimenē un kas tajās notiek, tas ir mazsvarīgi. Ātrāk – pirms 30 gadu vecuma – vispār nav jēgas precēties. Tikai tad, kad cilvēks ir nobriedis šādam solim. Ir, protams, gadījumi, ka agri apprecas un dzīvo kopā ilgi. Un nekur jau nav teikts, ka nekad nevar nodzīvot kopā visu mūžu. Ja es tagad būtu jauna, tad noteikti zīmogu pasē neuzskatītu par galveno. Skaidrs ir tas, ka šķirties jebkurā gadījumā ir grūti un sāpīgi neatkarīgi no tā, vai tev šis zīmogs ir vai nav. Un, jo ilgāk esi dzīvojis kopā, jo ir sāpīgāk.
Mānīju sevi, ka mani mīl
Vineta (vēl nav 40), kura nav bijusi precējusies un viena audzina meitu:
– Ikviena sieviete tomēr to vēlas neatkarīgi no tā, vai viņa patiesi vīrieti mīl vai ne. Ja viņai bijušas nopietnas attiecības, tad sieviete, nokārtojot oficiāli laulību, vēlas pierādīt, ka ir vērtība. Ja tas neizdodas, tad jūtas mazvērtīga. Sievietei ir svarīgi, lai viņu novērtē. Zīmogs pasē ir gluži kā tautas skaitīšana. Tevi pieskaitīja vai nepieskaitīja…
Bieži vien cilvēki, kuriem piedzimst bērns, oficiāli nokārto attiecības, zinot, ka pēc tam kopā tāpat nedzīvos. Arī tam ir jēga. Es vismaz priecājos, ka mana bērniņa tēvs viņu oficiāli atzinis ar zīmogu pasē un meitiņai ir tēva uzvārds.
Jā, man ir kompleksi, ka esmu nenovērtēta kā sieviete, toties esmu gandarīta, ka meitai nebūs kompleksu, ka viņai nav tēva. Esmu pateicīga Dievam un šim vīrietim, ka man vismaz ir bērns.
Atceros, kad biju stāvoklī, ticēju, ka mani mīl, un sevi mānīju, ka zīmogam pasē nav nozīmes. Katru dienu tad raudāju… Ja arī sieviete dzīvo kopā ar vīrieti neoficiālā laulībā un viņiem ir kopīgi bērni, tad sievietei patiesībā sāp, ka attiecības nav noformētas oficiāli.
Vīrieši zīmogu pasē nevēlas tad, ja sievieti vīrietis nekad, pat uz neilgu laiku, nav mīlējis. Ja vīrietis būtu apreibis no mīlas, tad viņš to vēlētos darīt. Un sievietei tas ir jāsaprot, lai gan sāp visvairāk.
Un tad viņa sev jautā: “Kāpēc mani nemīl?”, “Ar ko es sliktāka par citiem?” Mīlas apmātībā sieviete spēj visu pieņemt, līdz vienā mirklī atveras acis un viņa saprot, cik patiesība ir rūgta.
Nevar spēlēties un tad precēties
Marita (vēl nav 50), kura precējusies otrreiz:
– Zīmogs tomēr ir vajadzīgs. Ja gadījumā ģimenē izjūk, tad tas rada problēmas mantas dalīšanas procesā, vai vēl ļaunāk, ja jādala bērni. Droši vien jaunieši šodien domā citādāk – ka tas sasaista un ka labāk ir piemēroties otram un dzīvot kopā tāpat. Laulību zīmogs tomēr disciplinē gan vīrieti, gan sievieti. Sievietei tas rada drošības sajūtu droši vien vairāk nekā vīrietim. Un tas ir svarīgi arī sievietes pašapziņai. Es tā vienmēr esmu domājusi un reizēm brīnos, ka citiem tas ir mazsvarīgi. Protams, ka arī zīmogs nesaturēs kopā cilvēkus, ja viņi to nevēlas. Savām meitām, protams, neuzspiestu, ka laulība oficiāli jāreģistrē, taču mudinātu par to nopietni padomāt. Daži vīrieši, kaut izšķīrušies, lepojas, ka viņiem pasē ir zīmogs. Tas atkarīgs no cilvēka, vai izšķiroties viņš vēlas vai ne oficiāli nokārtot savas attiecības. Vieni pēc šķiršanās spēj labi saprasties, bet citiem radies naids, un viņi nevēlas viens otru redzēt.
Pirmajā laulībā diemžēl nodzīvoju tikai gadu. Tas bija apliecinājums tam, ka tie, kas bērnībā spēlējušies vienā smilšu kastē un draudzējušies, nespēj būt draugi, mīlēt un cienīt viens otru. Otrreiz dodoties laulībā, ir vairāk jāizvērtē otrs cilvēks. Jo kļūsti vecāks, jo to ir grūtāk izdarīt. Man, otrreiz sperot šo soli, vislielākās bažas un pārdomas radīja tas, vai radīt kopīgu pēcnācēju, it īpaši, ja pirmajā laulībā jau bija bērns. Kaut vai vairākkārt precoties, zīmogs pasē man ir svarīgs.
Vajadzēja baltu kleitu un uzvārdu
Inita (ap 40), kura vienreiz precējusies un tagad dzīvo civillaulībā:
– Tad, kad šķīros, nedomāju, vai pasē zīmogs paliks vai – nē. Man tas netraucēja, taču sagadījās tā, ka vajadzēja mainīt pasi, un es izmantoju situāciju. Izdomāju, ka līdz ar to iepriekšējai laulība būs izdzēsta. Neapzināti laulību šķiršanos biju iesniegusi kāzu dienas datumā pēc kopā nodzīvotiem desmit gadiem. Tagad dzīvoju civillaulībā septiņus gadus. Zīmogs pasē droši vien cilvēkus gan attur no dažādas rīcības, gan saista. Ja tā nav, tad vienkāršāk katram aiziet uz savu pusi. Var dzīvot nereģistrētā laulībā, ko es arī daru, un tas man nerada kompleksus.
Pēc pirmās laulības šķiršanas es nolēmu, ka otrreiz to vairs oficiāli nereģistrēšu. Zīmogu kolekcija man nav vajadzīga. Ja es nebūtu patstāvīga sieviete, tad varbūt par zīmogu pasē domātu citādāk. Jaunībā man droši vien man bija pareizie uzskati, ka vajadzīga balta kleita un vīra uzvārds. Un vienreiz dzīvē jau to vajadzēja izmēģināt. Tagad laikam darītu citādāk un visu apsvērtu ar prātu, nevis tikai ar jūtām un emocijām un spītību. Ja ģimenē ir bērns, tad, protams, labāk, lai ģimene ir oficiāli atzīta, jo bērns lepojas, ka viņam tā ir.
