Ates muzeja dibinātājs un veidotājs Viktors Ķirps uzskata, ka viņa svēts pienākums ir no paaudzes uz paaudzi nodot darba tikumu.
Ates muzeja dibinātājs un veidotājs Viktors Ķirps uzskata, ka viņa svēts pienākums ir no paaudzes uz paaudzi nodot darba tikumu. Viņš to dara, lai saglabātu cilvēku piemiņu, kas strādā, kamēr izsīkst spēki.
1985.gadā dzirnavu ēkā atklāja muzeja piecas telpas, bet tagad ir trīspadsmit ēkas: rija, klēts, pirts, smēde, dzīvojamā māja un inventāra šķūņi ar atbilstošiem eksponātiem, kopā apmēram 3000. Katrā darbarīkā ir gudrība, kas jāprot “paņemt”. Sabiedriskās iekārtas ir mainījušās, bet muzeja ekspozīcija ir palikusi nemainīga.
“Pērn mums bija 12 400 apmeklētāju, bet šogad jau bijuši apmēram par tūkstoti vairāk. Liels ļaužu pieplūdums ir septembrī Pļaujas svētkos, kas būs 8.septembrī, un tad arī skolēni brauc ekskursijās. Ar muzeju iepazinušies 38 valstu iedzīvotāji, galvenokārt no Eiropas. Daudz tūristu ir bijuši no Austrālijas, Vācijas, Anglijas un Zviedrijas, šovasar kartē atzīmējam vēl trīs valstis – Andoru, Lībiju un Izraēlu, kuru pavalstnieki bija te,” stāsta V.Ķirps.
Savāktas milzīgas vērtības
Ieraksti viesu grāmatā liecina par interesi. Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs ziedojis muzejam 100 latu. V.Ķirps domā, ka acīmredzot viņš ciena zemniekus un Kārli Ulmani, jo arī tā piemineklim A.Lembergs ziedojis 500 latu. “Kārlis Ulmanis pieder mūžībai. Cik ilgi vien dzīvs būs Latvijas jēdziens, tik ilgi dzīvos atmiņa par Kārli Ulmani,” akadēmiķa Jāņa Stradiņa vārdi izraudzīti viņa attēlam muzejā.
Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas priekšnieks Juris Dambis dzirnavu, kuru pagrabtelpā iekalts 1795., izpētes un glābšanas darbiem piešķīra 1 000 latu. Te savāktas milzīgas Ziemeļvidzemes kultūras vērtības. Ir tādi eksponāti, kādus daudzi redz pirmo reizi dzīvē. Ates muzeja priekšrocība ir tā, ka “viss ir darba kārtībā”. Pļaujas svētkos katrs var mēģināt kult ar spriguli, ar zirga gēpeli vai ar kuļmašīnu. Malt graudus ar rokas dzirnavām vai ūdensdzirnavās. Var apstrādāt linus no stiebriņa līdz kreklam, kult sviestu vai grūst kaņepes.
Kaļ savu laimes pakavu
1986.gadā muzejā svinēja pirmās kāzas. Tagad tur uzņemti apmēram 300 kāzinieku pāru. “Jaunajai sievai liekam vērpt, šķeterēt un aust, bet līgavainim ir jāizkaļ laimes pakavs. Viss notiek pēc scenārija. Šovasar līgavu “cēla pāri Daugavai”, vizinot laivā. Bija mācītājs, kas jaunos salaulāja,” stāsta V.Ķirps. Tagad kāzu ir maz, bet septiņdesmitajos gados dienā bija pat četri pāri, un katram apmēram 100 viesu. Kad pirmie pāri kavējās, tad gadījās, ka viesi sajuka un pazuda radi. Reizēm jaunā sieva neprot mīt vērpjamo ratiņu. Daži pāri atbrauc iepriekš un jautā, kas būs jādara. Bet tas ir noslēpums.
Literāts Ēriks Hānbergs iesaka jaunajā pūnītē, kur ir gulta jaunlaulātajiem, uzrakstīt: “Kopā tikai šonakt!” “Pasaulē vislielākās drāmas notiek laulības gultā. Blaumaņa laikā katrs gulēja savā gultā, un ģimenes bija stipras,” viņš secina.
Mazpulcēni, kas kādreiz audzēja kāpostus, burkānus vai trušus, tagad apgūst tūrisma iemaņas, veido un zīmē. “Es arī biju mazpulcēns. Vienu gadu audzēju bietes, otru – saulespuķes. Izaudzēju milzīgu bieti un saņēmu grāmatu ar ierakstu “Darbs ceļ vīru”,” atceras V.Ķirps. 1991.gadā viņš atjaunoja mazpulku, bet atzīst, ka tas ir modernizējies.
Zirgs ir zemnieka spēks un dvēsele
Pie ieejas Ates muzejā ir dzelzs arkls. Šovasar kāds jauneklis interesējās, kas tas ir par trenažieri. “Tēvs viņam paskaidroja, ka pie tāda, no rīta līdz vakaram trenējoties, var iegūt pamatīgus muskuļus. Art gāja no rīta pulksten 5.00, pusdienā atpūtās, un pēc tam atkal strādāja,” akcentē V.Ķirps. Vēl 70 un 80 gadu vecumā vagoja kartupeļus. Darbs bija nepieciešamība. Cilvēki strādāja, nedomājot par atalgojumu. “Pirms 20 gadiem dzīves apstākļi bija labi. Tad skaitīja dienas līdz pensijai, un pēc tam vairs nestrādāja. Un tagad daudziem darbs nav vajadzīgs, lai gan nav saprotams, no kā viņi pārtiek,” secina V.Ķirps.
Kad dibināja kolhozu, tad tajā bija apmēram 300 zirgu. Ja trūka barības, zirgam deva 12 kilogramus āboliņa siena, bet govīm – tikai salmus. Ar zirgu veda mežu, graudus, ara, sēja un kultivēja.
“Pret kalnu braucot, vezumam pielika plecu, lai zirgam ir vieglāk. Ne ar pātagu, bet ar dvēseli vadīja zirgu,” akcentē V.Ķirps.
Kad pirmo reizi ar Imantu Ziedoni atbraucām te, ieraudzījām manu citātu: “Zirgs ir zemnieka spēks un dvēsele”, bet, tā kā citēts nebija viņš, Ziedonis izlikās to neredzam,” joko Ē.Hānbergs.
“Agrāk vīri bija no dzelzs, jo arkli bija no koka. Tagad arkli ir no dzelzs, bet vīri…” atzīst V.Ķirps.
Svētkus veido 200 cilvēku
Pļaujas svētku rīkošanā ir iesaistīti 100 vietējie cilvēki, bet lielākā slodze, protams, ir muzeja ļaudīm, un vēl apmēram tikpat ir Balvu amatniecības vidusskolas jauno amatnieku, Zeltiņu un Kalnienas pagasta pašdarbnieku. Katrs ir savā vietā. Var iesēdināt bērnu rupja auduma presē, lai ir svars, un gludināt šurpu – turpu. Gludināšanai izmantoja arī ozolkoka rulli un bultu gludekļus. četrdesmitajos gados un vēl pēc kara veļu “mehanizēti” mazgāja koka mašīnā, kur koka pelnus aplēja ar ūdeni.
V.Ķirps muzejā audzē labību un linus, lai Pļaujas svētkos tos var apstrādāt. Sagatavo kokmateriālus ragavu slieču un zirga loku liekšanai. “Agrāk ievēroja, kad sagatavot zāģmateriālus. Tad tie bija vērtīgi un kalpoja ilgi. Bet tagad neskatās ne mēnesi, ne dienu,” viņš secina. Muzejā ir koka bērnu ratiņi, kur izauklēts Viktors Ķirps un arī kaimiņu bērni.
