Dienvidslāvijas teritorijā savulaik ietilpstošajā Bosnijā – Hercegovinā deviņdesmito gadu vidū bija beidzies asiņainais pilsoņu karš starp trim galvenajām valsts etniskajām kopienām.
Dienvidslāvijas teritorijā savulaik ietilpstošajā Bosnijā – Hercegovinā deviņdesmito gadu vidū bija beidzies asiņainais pilsoņu karš starp trim galvenajām valsts etniskajām kopienām. Starptautisko miera nodrošināšanas spēku sastāvā piedalās arī Latvijas karavīri.
Patlaban miera uzturēšanas misijā Bosnijā viņus ir nomainījuši igauņu karavīri, bet Latvijas armijas 95 pārstāvji, kas tur sešus mēnešus veica dienesta pienākumus Baltijas kontingenta “Baltsqn – 3” sastāvā, no Bosnijas atgriezās augustā. Viņu vidū ir Nacionālo Bruņoto spēku Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona 1. kājnieku rotas komandiera vietnieks, virsleitnants Igors Kļaviņš, kam šis bija trešais misijas brauciens uz Bosniju.
“Baltijas karavīri miera uzturēšanas misiju veic starptautisko stabilizācijas spēku (SFOR) Ziemeļvalstu – poļu kaujas grupas Dānijas kontingenta sastāvā. Pēc noteiktiem starptautiskiem standartiem karavīri miera uzturēšanas misijā atrodas pusgadu, tad viņus nomaina cita vienība pēc rotācijas principa,” laikrakstam stāsta Igors Kļaviņš.
Viņš uzsver, ka patlaban Bosnijas – Hercegovinas apdzīvotajās teritorijās raksturīgi atjaunošanas darbi, jo pēc karadarbības serbi, horvāti, arī musulmaņi vēlas atgriezties normālā un mierīgā dzīvē. 1995.gadā novembrī Deitonas miera līgums izbeidza 43 mēnešus ilgušo karu, lai gan šīs valsts tautībām tika uzspiests un kara laikā uzliesmojošais senais, savstarpējais naids nav izzudis pat šodien.
Var veidot karjeru
Miera uzturēšanas misijā piedalās tikai profesionāli karavīri, kam jau ir zināma pieredze, darbojoties militārajās struktūrās. “Pirms katras misijas notiek divu mēnešu apmācības kursi neatkarīgi no tā, cik reižu karavīrs jau ir piedalījies misijās, obligāta ir angļu valodas prasme,” apgalvo Igors Kļaviņš.
Viņš uzskata, ka svarīgākais ir iegūtā pieredze Bosnijā un profesionālā izaugsme. “Svarīgi, ka tur karavīrs atrodas starptautiskajā apritē, novērtē, kā šādā misijā darbojas citu valstu vienības un, protams, uzņemas daudz lielāku atbildību. Tas viss palīdz tālāk veidot un attīstīt militāro karjeru,” ir pārliecināts Igors Kļaviņš.
Viņš neslēpj, ka daļa karavīru uz Bosniju dodas materiālu apsvērumu dēļ. “Atkarībā no ieņemamā amata atalgojums svārstās no 550 līdz 630 latiem, ko karavīrs saņem uz rokas,” bilst komandiera vietnieks.
Patrulē ik dienu
“Latviešu kontingenta karavīri dislocēti netālu no Dobojas pilsētas Dannevirkas bāzē. Mūsu karavīru pienākums Bosnijā ir ik dienu veikt patruļas vairāk nekā 500 kvadrātkilometru lielā teritorijā un pārbaudīt, kā notiek serbu, horvātu un musulmaņu atgriešanās iepriekšējās dzīvesvietās, kuras tie bijuši spiesti pamest karadarbības laikā. Mēs esam lietas kursā par visu tur notiekošo. Tiekamies ar ciemu vecākajiem, lai, piemēram, uzzinātu, vai naktīs atjaunotajās mājās nav konstatēti būvmateriālu zagšanas gadījumi vai postījumi,” skaidro Igors Kļaviņš.
Karavīri veic arī sardzes pienākumus savā bāzē, un katru dienu viens vads atrodas ātrās reaģēšanas vienības statusā. “Tas nozīmē, ja kaut kur notiek kāds negadījums – autoavārija vai atrasta mīna – un šajā notikumā ir iesaistīts SFOR personāls, tad mūsu apakšvienība nekavējoties ierodas negadījuma vietā un nodrošina, lai tur neiesaistītos vietējie iedzīvotāji,” saka Igors Kļaviņš. Patlaban misiju Bosnijā var uzskatīt par riskantu tikai viena apsvēruma dēļ – daudzās vietās saglabājušās mīnas, taču tās vairs nav atrodamas uz galvenajiem ceļiem un ciematu centros. “Atmīnēšana nav mūsu uzdevums, jo to veic vietējās atmīnēšanas komandas,” saka Igors Kļaviņš.
Strādā kā skudriņas
Bosnija – Hercegovina ir kalnaina valsts, bagāta ar derīgiem izrakteņiem, tai raksturīgi šauri ceļi, bet ar labu asfalta segumu. Vasarā ir 30 līdz 40 grādu temperatūra, liela mitruma koncentrācija. “Dienvidslāvija pirms kara bija neatkarīga, turīga un sakopta valsts. Dažviet, kur karadarbība bijusi spēcīga, mājas ir sagrautas, bet citviet tās ir neskartas. Lauku rajonos valda lielāka nabadzība un bezdarbs. Visur apdzīvotajās teritorijās notiek atjaunošanas process, un Bosnijai – Hercegovinai ar lielu finansējumu palīdz sponsori un starptautiskas donoru organizācijas. Jaunieši tāpat kā Latvijā vēlas iegūt labu izglītību.
Viņš komentē, ka celtniecības un atjaunošanas darbos iesaistītie cilvēki strādā kā skudriņas, jo katrs vēlas ātrāk atgriezties savas mājās. Viņš atceras, ka, pirmo reizi 1996.gadā dodoties uz misiju, pavadījusi neziņa, mazāk – uztraukums. “Tad vēl bija redzami svaigi kara postījumi, sašautas ēkas. Tagad Bosnijas galvaspilsētā Sarajevā jau atvērta civilā lidosta, ko apkalpo starptautiskās kompānijas,” saka rotas komandiera vietnieks. Viņš uzskata, ka atjaunošanas process atkarīgs no tā, cik ilgā laikā Bosnija – Hercegovina spēs sasniegt ekonomisku un politisku neatkarību.
Runā vienā valodā
Igors Kļaviņš atzīst, ka sešu mēnešu laikā ļoti labi var iepazīt katru no Bosnijā – Hercegovinā dzīvojošajām tautībām, kas visas runā vienā – serbu – horvātu valodā, bet atšķiras tikai rakstība. “Pirms kara to dzīves līmenis bija līdzīgs, bet katra no tautībām uzskata, ka visvairāk cietusi šajā karā. Musulmaņiem ir islama ticība, horvāti ir katoļticīgie un serbi – pareizticīgie. Mentalitāte un apģērbs visiem ir līdzīgs, īpaši jaunajai paaudzei, un uz ielas ir grūti noteikt etnisko piederību,” saka Igors Kļaviņš. Tāpat kā Latvijā, arī tur skolas finansē dažādas pašvaldības. Kura bagātāka, tās pakļautībā esošā skola arī ir nodrošinātāka. Arī Latvijas kontingenta karavīri misijas laikā sniedz humāno palīdzību skolām.
Vietējie iedzīvotāji miera uzturēšanas misijas karavīrus uztver diferencēti, jo kādam karš bijis ienākumu avots, citam atņēmis visu, vēl kādu starptautiskie miera spēki izglābuši no bojāejas. “Pārsvarā vietējo attieksme pret mums ir draudzīga. Iespējams, ka sākumā bija konflikti,” apstiprina Igors Kļaviņš.
Atbrīvo no misijas
Sešu mēnešu ilgā misija ir nopietns un grūts pārbaudījums ikvienam karavīram. Noteikumi paredz, ka šajā laikā var izmantot līdz 21 dienu ilgu atvaļinājumu. “Katru mēnesi trīs dienas ir atļauts uzturēties ārpus noteiktās dienesta vietas. Tad visbiežāk karavīri dodas atpūsties uz Ungāriju vai Horvātiju,” stāsta Igors Kļaviņš.
Miera uzturēšanas misiju laikā mēdz būt daži gadījumi, kad karavīri pārkāpj disciplīnu. Viņš norāda, ka parasti tie saistīti ar alkohola lietošanu.
Diennaktī, ja karavīrs neatrodas sardzē un nepilda šofera pienākumus, var lietot ne vairāk par 50 gramiem alkohola vai divas bundžiņas alus.
Par disciplīnas pārkāpumiem ar karavīru var lauzt līgumu par dienestu misijā un nosūtīt uz Latviju. Aizliegti kontakti ar prostitūtām, diskotēku, naktsbāru un spēļu zāļu apmeklējumi.
“Bosnijā nav tik bīstami, kā varbūt daudziem šķiet. Šāds iespaids radies no informācijas trūkuma vai dažreiz masu medijos izskanējušā apgalvojuma, ka mēs braucam uz Bosniju karot ,” uzsver Igors Kļaviņš.
Ir tikai apslāpēts
Vēsturnieki spriež, ka miers starp serbiem, horvātiem un musulmaņiem ir tikai šķietams un ka situācija šajā valstī ir sarežģīta.
“Arī šis karš nebija pirmā konflikta izpausme asiņainā veidā. Konflikts ir tikai apslāpēts, un kaut kad tas atkal var uzliesmot,” domā Igors Kļaviņš. Pagaidām Baltijas kontingenta karavīri kopā ar citu valstu vienībām turpinās rūpēties par šī trauslā miera nosargāšanu Bosnijā – Hercegovinā.
