Vārds, uzvārds: Ārija Ratsepa. Dzīvesvieta: Jaunlaicenes pagasts. Nodarbošanās: ticējumu pilnveidošana.
Vārds, uzvārds: Ārija Ratsepa.
Dzīvesvieta: Jaunlaicenes pagasts.
Nodarbošanās: ticējumu pilnveidošana.
Agrāk plaši atzīmēja jaunā gada sagaidīšanu, bet Ziemassvētki bija aizliegti. “Bērnībā ziemas saulgriežus svinējām, bet klusi. Atceros, ka krusttēvs vienmēr nesa dāvanas. Viņam nebija īpaša vecīša tērpa, tāpēc kažokam apgrieza otru pusi, uzvilka cepuri galvā, un tas bija vecītis. Arī pie maniem bērniem Ziemassvētkos nāca ciemiņi,” atzīst Ārija.
Viņa vienmēr bijusi aktīva sabiedriskās dzīves veidotāja pagastā. “Rīkojām Vecgada vakarus. Interesantus ticējumus sarakstījām uz lapiņām un salikām hūtē. Tieši gadu mijā metām cepuri gaisā. Katrs ķēra savu pareģojumu,” atceras Ārija.
Dažus ticējumus viņa atklāj arī lasītājiem: “Ja meita Ziemassvētkos ēdot dzied, tad dabūs vīru dzērāju. Bet vismaz viņai būs vīrs. Tā kā dziedat meitas ēdot! Vai tad ir vispār tādi nedzērāji?” jautā Ārija. Ja Jaunā gada rītā pirmais pretī nāks suns, būs laimīgs gads, ja vīrietis tad – tā nekas, bet, ja sieviete, tad gads būs nelaimīgs. “Tāpēc sievietes guliet, lai staigā suņi un vīrieši,” māca Ārija.
“Ja jauneklis Ziemassvētkos ēd ar cepuri galvā, tad viņš apprec vecu sievu. Un rēķina, cik ilgi šī vēl dzīvos,” saka Ārija.
Viņa iesaka Jaungada naktī liet laimes un uzmanīgi vērot, ko gads nesīs. “Bet Ziemassvētkos jaunām meitām jāzīlē nākotne, jo ir interesanti uzzināt, ko senču gudrības sola,” domā Ārija.
Viņa uzskata, ka Ziemassvētku brīnums ir jārada pašam. “Saticību, labestību, mīlestību jaunajā gadā, un lai būtu miers, lai cilvēki nebūtu ļauni un nenovīdīgi,” novēl Ārija.
