Viņam ir tikai – bet varbūt jau – 18 gadu, bet viņš jau ir Alūksnes bāzes skolas vada komandieris jaunsargiem.
Viņam ir tikai – bet varbūt jau – 18 gadu, bet viņš jau ir Alūksnes bāzes skolas vada komandieris jaunsargiem. Alūksnietis Aivars Voitehs arī savu turpmāko dzīvi vēlas saistīt ar militāro jomu un atzīst, ka pēc kāda laika pametīs savu dzimto pilsētu, lai sapni varētu īstenot, jo Alūksnē ir par “šauru”.
Jaunsardzē A.Voitehs ir iesaistījies kopš 12 gadu vecuma. “Savulaik mani interesēja policistu darbs, tādēļ domāju, ka varētu mācīties Policijas akadēmijā, bet tagad man šādas domas vairs nav. Māsas vīrs agrāk strādāja Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā un ieteica man iesaistīties jaunsardzē. Toreiz šķita – kādēļ gan nepamēģināt? Izbaudot jaunsargu dzīvi, secināju, ka man tas ļoti patīk. Jau ceturtajā dienā, kad biju iestājies jaunsardzē, bija jāpiedalās sacensībās, jo nebija nokomplektētas grupas. Sacensības risinājās Valmierā un tur pirmo reizi izjutu, kas ir jaunsardze. Kad biju uzzinājis, kas tas ir, man ļoti iepatikās un vairs nebiju atrunājams no tā,” atceras A.Voitehs.
Ir kļuvis nopietnāks
Jaunsardze Aivaru saistīja tādēļ, ka tā bija iespēja aplūkot ieročus un nēsāt formu. “Salīdzinājumā ar citiem jaunsargiem es pat biju nedaudz priviliģētā stāvoklī, jo māsas vīrs man sarūpēja īpašāku militāro ekipējumu. Kad iestājos jaunsardzē, nebija paredzams, ka 2005.gadā būs jaunsargiem eksāmens un ka es saņemšu dokumentu par to, ka esmu izgājis jaunsardzes kursu, kas saskaņots ar Nacionālajiem Bruņotajiem spēkiem,” saka A.Voitehs.
Viņš atzīst, ka, iesaistoties jaunsardzē, ir kļuvis pašpārliecinātāks. Iesaistīšanās jaunsardzē viņam ir liels ieguvums. “Kad iestājos, biju “mazs un zaļš”. Vienmēr esmu bijis zinātkārs un vēlējies iesaistīties visos procesos, lai uzzinātu ko jaunu. Arī mans domāšanas veids ir ļoti mainījies – par 180 grādiem! Protams, pozitīvā nozīmē. Manuprāt, puišiem domāšana mainās apmēram 20 gadu vecumā vai pat vēlāk, bet man tā mainījās jau pirms vairākiem gadiem,” norāda A.Voitehs.
Kļūstot par jaunsargu, Aivars ir kļuvis arī nopietnāks. “Agrāk biežāk devos uz dažādām ballītēm, bet neaizmirsu arī mācības. Ar laiku man izveidojās sistēma – tev ir jādara, tu to dari, tev tas ir vajadzīgs. Atzīstu, ka savus pusaudža gadus jau esmu izdzīvojis. Tagad man labāk patīk sestdienas vakaros būt mājās un vērot televīziju, jo esmu vienkārši noguris, nedēļu strādājot ar jaunsargiem.
Prot uzturēt komandu
Alūksnes bāzes skolas vada komandiera pienākumus viņš sāka pildīt, kad iepriekšējais vada komandieris pameta šo amatu. “Tolaik es nepieļāvu domu, ka varētu uzņemties kaut ko tādu. Kad šim amatam izvirzīja mani, daudzi šķībi noskatījās, jo tolaik biju diezgan pašpārliecināts, man daudz ko gribējās paveikt, runāt un darīt. Biju arī ļoti uzņēmīgs, varbūt tieši tādēļ mani izvēlējās šim amatam. Protams, biju priecīgs, ka man uzticēja šādu pienākumu. Tagad arī Dzintrai Andrejevai ir atvieglots darbs ar jaunsargiem, jo es viņai palīdzu. Viņai esmu pateicīgs par zināšanām, ko esmu ieguvis. Vada komandiera uzdevums ir rīkot jaunsargiem mācības,” saka A.Voitehs. Viņš atzīst, ka ir pacilātas izjūtas, ieņemot šādu amatu. “Viens instruktors parasti nevar mācīt jaunsargu grupu, tādēļ man bieži lūdz palīdzēt to izdarīt. Tagad esmu instruktoru palīgs, bet, kad iestāšos armijā, atkal būšu “jauniņais”.”
Aivaram nepatīk mācīties teoriju par militāro jomu, jo viņam pietrūkst pacietības iedziļināties tās saturā. “Es ļoti daudz ko atceros no dzirdētā un tad, kad man, piemēram, iedod rokā ieroci, es varu izdarīt visu pēc instrukcijas. Sausa teorija man nekad nav patikusi – esmu praktisks cilvēks. Turklāt ir svarīgi arī tas, lai tēma mani interesētu. Ja tā mani nesaista, tad es ar ļoti lielām grūtībām to apgūstu,” klāsta A.Voitehs.
Viņš atzīst, ka vada komandierim ir visgrūtāk uzturēt komandu. “Ja komandai ir jāveic kāds grūtāks uzdevums, piemēram, skriešana, tad vienmēr būs kāds posms, kurā komanda sāks garīgi lūst. Šādos gadījumos vada komandierim ir jābūt modram. Viņam ir jāspēj komandu aizvadīt līdz finišam vai arī saliedēt kaut vai uz to brīdi. Manuprāt, ja komandieris šādos gadījumos nespēj to izdarīt, tad viņam ir jāatsakās no sava amata. Vada komandierim ir labi jāpārzina psiholoģija. Arī es esmu apmeklējis kursus par cilvēku psiholoģiju. Nedrīkst pieļaut, ka komandā sāk apšaubīt cits cita spējas. Ir jāatceras, ka cilvēki ir ļoti dažādi un nekad viņu spējas nebūs vienādas. Komandierim ir jāspēj pārliecināt, ka komandā visi dalībnieki var būt vienlīdzīgi – ka pārākie spēj ievērot zemāku līmeni, bet vājākie spēj saņemties gan garīgi, gan fiziski. Ir jāspēj katrā cilvēkā atrast pozitīvo un izcelt to. Es vienmēr cenšos uzsvērt to, ka katrs cilvēks ir atšķirīgs un ka katrs ir personība,” norāda A.Voitehs.
Vēlas iesaistīties misijās
Savu nākotni jaunietis ir nolēmis saistīt ar militāro jomu. Viņam jau ir zinām turpmāko piecu gadu plāns un tas, ko viņš šajā laikā vēlas sasniegt. Šogad Aivars absolvēs 12.klasi, bet pēc tam dosies uz Nacionālo Bruņoto spēku Rekrutēšanas un atlases centru Rīgā, lai pārbaudītu savu atbilstību armijai. Savukārt pēc tam apmeklēs mācības profesionālajā militārajā dienestā Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljonā.
“Pēc šī dienesta es vēlētos doties uz Ādažu militāro poligonu, jo tā ir galvenā Nacionālo Bruņoto spēku bāze. Tur ir viss, ko karavīrs var vēlēties. Savukārt no Ādažiem es vēlētos tuvāko piecu gadu laikā doties kādā miera uzturēšanas misijā uz ārzemēm. Protams, dzīvē daudz kas var mainīties, bet tāda ir mana nākotnes vīzija. Es zinu, ka vecākiem nepatiks mana doma doties uz ārzemēm”.
Alūksnē Aivaram ir mazākas iespējas piepildīt sapni. Ja šeit būtu viss, lai viņš to varētu izdarīt, jaunietis labprāt paliktu savā pilsētā.
“Es diemžēl būšu starp tiem jauniešiem, kas savu pilsētu pametīs. Zinu, ka arī vairāki citi mani vienaudži gatavojas to darīt. Es, protams, ik pa laikam atbraukšu uz Alūksni ciemos,” saka A.Voitehs. Māsa savulaik ir centusies viņu atrunāt no militārās jomas, jo zina, ko tas nozīmē, tomēr jaunietis nav bijis pārliecināms.
Kabinetā nekad nestrādās
Aivara vaļasprieks ir mūzika un darbošanās ar datoriem. Daudzi viņu pazīst kā dīdžeju Aivi. “Nopietnāk dīdžeja darbam esmu pievērsies pēdējos divos gados. Pārsvarā veicu apskaņošanu citviet, nevis Alūksnē, jo ar rajona dīdžejiem esam sadalījuši teritorijas. Daudzi man jautā, kāda stila mūzika pašam patīk, bet jāteic, ka neviena. Man nepatīk klausīties visas dziesmas pēc kārtas, kas ir diskā. Man tas vienkārši apnīk. Savulaik man patika hiphop stils, bet toreiz tā bija modes lieta. Man patīk darboties arī ar datoriem, bet – tikai savam priekam. Ko tādu veikt kā algotu darbu es nevarētu, tas būtu pārāk vienmuļi. Arī armijā es nekad nestrādāšu kabinetā ar dokumentiem. Lai arī piešķirtu man nez kādas pakāpes, es to nedarītu. Es gribu būt kopā ar kareivjiem un apmācīt viņus,” saka A.Voitehs.
Jaunietis atzīst, ka viņā ir divi cilvēki. Viens dodas uz bāriem, atpūšas kopā ar draugiem, bet otrs ir tas, kurš stāv ierindas priekšā.
“To man ir teikuši daudzi, arī draudzene. Viņa visvairāk cieš no tā, ka esmu iesaistījies militārajā jomā. Kopā ar draugiem varu darīt visādas trakulības, bet, kad man mugurā ir forma, tad jāieņem pavisam cita stāja. Kad esi ierindas priekšā, nedrīkst pieļaut, ka pret tevi izturas nicīgi, bet ir jāpanāk respekts,” ir pārliecināts A.Voitehs.
Arī vasaras mēneši viņam būs saspringti, jo būs jāapmāca jaunie jaunsargi, bet jūnija beigās jādodas uz Alūksnes rajona jaunsargu nometni.
