Apmeklējot Alūksnes kafejnīcas, bieži esmu pārliecinājusies, ka apkalpošana nav tāda, kādu vēlētos.
Apmeklējot Alūksnes kafejnīcas, bieži esmu pārliecinājusies, ka apkalpošana nav tāda, kādu vēlētos. Un ne tuvu tāda kādai vajadzētu būt.
Nezinu, varbūt citi to nepamana. Bet man šķiet nepieņemami, ka viesmīle, uzliekot uz galda sulas glāzi, daļu izlej, vai arī ēdienā ir, piemēram, mats. Apkalpojošais personāls lielākajā daļā kafejnīcu nezina, no kuras puses jāpasniedz ēdiens, nemaz nerunājot, ka varētu ieteikt konkrētam ēdienam piemērotu vīnu vai nosaukt salātu sastāvdaļas. Man patīk kafejnīcas, kurās ēdienu sastāvdaļas ir ierakstītas ēdienkartē. Tas, protams, atvieglo darbu. Bet ne jau tāpēc tas ir darīts, lai viesmīļiem nebūtu jāmācās no galvas ēdienu komponenti, bet gan tāpēc, lai apmeklētajiem būtu vieglāk izvēlēties.
Es saprotu, ka ēdināšanas uzņēmumu īpašniekiem nav viegli. Pirmkārt, daudziem no viņiem nav atbilstošas izglītības, otrkārt, atrast darbiniekus, kam ir šāda izglītība arī nav viegli. Es zinu Alūksnes jauniešus , kas mācās par sabiedriskās ēdināšanas sfēras darbiniekiem, bet diemžēl lielākā daļa no viņiem izvēlas labāk apmaksātu darbu lielpilsētās, nevis Alūksnē.
Šonedēļ pusdienoju vienā no Alūksnes kafejnīcām. Un pirmo reizi man bija prieks. Mēs aizgājām divatā, un katrai viesmīlis pasniedza savu ēdienkarti. Jā, tas bija pareizi un arī jauki. Šoreiz nevienai no mums nebija jāgaida, kad otra izvēlēsies vai arī jāliecas pāri galdiņam un otrādi jālasa, kas ēdienkartē piedāvāts.
Ir arī vēl citi sīkumi, kas ir jāievēro. Man gribētos, lai arī pirms rēķina pasniegšanas viesmīlis pajautātu, vai tas var būt kopīgs visiem pie galdiņa sēdošajiem vai arī katram nepieciešams savs. Protams, ja es pusdienoju kopā ar draugu, tad mums katram nevajag savu rēķinu. Bet, ja pie galdiņa sēž pieci draugi, kāpēc vienam būtu jāmaksā par visiem, vai arī jārēķina, cik naudiņas katram nepieciešams atstāt.
Lai jums visiem laba apetīte!
