“Alūksnes Ziņas”: rosina domāt par jaunām svētku tradīcijām. Alūksnes tāpat kā vēl. 32 Latvijas pilsētu iedzīvotāji var lepoties ar Lāčplēša ielu.
“Alūksnes Ziņas”: rosina domāt par jaunām svētku tradīcijām.
Alūksnes tāpat kā vēl
32 Latvijas pilsētu iedzīvotāji var lepoties ar Lāčplēša ielu. Tā ir neliela, bet savu nosaukumu saglabājusi no divdesmito gadu beigām.
Kad Latvijas armijas virsniekiem dalīja zemi, viņi šajā nelielajā ieliņā būvēja sev mājas. Trīs māju iemītnieki deva ieskatu dažādos vēstures posmos un atšķirīgu skatījumu uz šiem svētkiem.
Laikraksta “Alūksnes Ziņas” ierosinājums – Lāčplēša dienā rīkot svētkus šajā ielā – guva atsaucību. “Vai tad mēs paši neko nevaram ierosināt? Tādi svētki veidotu dzīvu saikni starp dažādām paaudzēm, arī ar karavīriem, kas ir tepat blakus,” ir pārliecināta Austra Lācīte. Viņas kaimiņiene Gunita Sepmane piekrīt, ka ideja nav slikta. Turklāt viņa secinājusi, ka ne visi alūksnieši zina, ka pilsētā ir Lāčplēša iela.
Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljona komandiera pienākumu izpildītājs kapteinis Rinalds Buls atzīst, ka šī iecere ir jāapdomā. Lāčplēša dienā bataljonā tradicionāli ir Atvērto durvju diena, kad pirmsskolas iestāžu audzēkņu un skolēnu grupas, kā arī citi interesenti iepazīst armijas vēsturi un karavīru ikdienu.
Savā mājā ar sakoptu apkārtni kopš 1962.gada dzīvo A.Lācīte, bet pirms tam nācies vairākkārt meklēt apmešanās un darbavietu. Viņa atzīst, ka Lāčplēša dienu katrs uztver citādi. Tas, ka ielas nosaukumu nemainīja padomju varas gados, tomēr ir pārsteidzoši. Blakus esošā Siguldas iela tolaik kļuva par Sarkanarmijas ielu. Tā tāpat kā Lāčplēša iela ved uz armijas bāzi.
“Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, kas cīnījās par Latvijas brīvību, ir mūsu lepnums. 11.novembrī viņus atceramies un pieminam. Diemžēl šos svētkus izjūtam dažādi, tos svin galvenokārt armijas karavīri,” secina Austra Lācīte.
Viņa Lāčplēša dienā ieliek logā degošu sveci, aiziet nolikt ziedus piemiņas vietās. “Man patīk mūsu svētki, jo tos ir ierasts svinēt ģimenē. Domāju, ka tagad skolās par maz māca Latvijas vēsturi. Kad nebūs vairs Brāļu kapu komitejas vadītāja Ulda Veldres aktivitātes un sadarbības ar Mobilo strēlnieku bataljonu, tad brīvības cīnītāju piemiņas vietas var ieaugt krūmos,” pieļauj Austra.
Austras tēvu pēc Sarkanās armijas ienākšanas atbrīvoja no darba Smiltenē, jo viņš bija pirmās brīvvalsts policists. Alūksnes pievārtē Kalnadruvās tēvam piederēja māja, bet tajā ģimeni vairs neielaida.
“Palikām ar to, kas mugurā. Tēvu notiesāja par dzimtenes nodevību un izsūtīja. 1947.gadā Komi viņu nošāva, bet mums atsūtīja apliecību, ka miris ar plaušu karsoni,” atceras sieviete.
Ne mātei, ne viņai nedeva arī darbu. Austra devās uz laukiem, kur varēja strādāt par kalponi, un mācījās vakarskolā. Kursos apguva grāmatvedes profesiju.
“Bija viens kreisi noskaņots alūksnietis, pie kura tēvs mani aizveda pirms izsūtīšanas. Ulmaņlaikā tēvs bija viņu aizstāvējis, tāpēc lūdza man palīdzēt. Diemžēl viņš mani pēc tam vairs “nepazina”,” atceras A.Lācīte. Viņai tomēr izdevās kļūt par mācekli sagādes kantorī, kur strādāja par ekonomisti.
Kavē latviešu valodas neprasme
Brūnā koka mājā, bijušajās barakās, sastopu Mariju Suvorovu. Viņa Alūksnē dzīvo kopš 1950., bet Lāčplēša ielā – kopš 1966.gada. Viņa te mācījās skolā, ieguva pasi, apprecējās, izaudzināja bērnus, apglabāja tēvu, vīru un māsu. Tagad secina, ka ir pastāvīga iedzīvotāja.
“Alūksnē skolotāja uzreiz teica, ka man ir slavenā krievu armijas karavadoņa uzvārds. Orenburgas apgabala ciemā, kur esmu dzimusi, tāds uzvārds ir daudziem, vismaz vienas ielas iedzīvotājiem,” skaidro Marija. Viņa tur dzīvojusi tikai 12 gadus. Tēvs bija virsnieks, ko komandēja virsdienestā uz dažādām pilsētām. Kad viņš mira, sieviete varēja atgriezties, bet tad vairāk gadu bija nodzīvots Latvijā un pierasts, tāpēc palika.
“Neteikšu, ka labi zinu Latvijas vēsturi. Bet Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri ir nopelniem bagāti cilvēki. Šajā vārdā arī Rīgā ir nosaukta iela, ne tikai Alūksnē,” atzīst M.Suvorova. Viņa nav bijusi aktīva padomju varas gados un arī tagad neiesaistās pasākumos, kur ir daudz cilvēku. Nejūtas labi, jo nezina latviešu valodu. Avīzi latviski var lasīt, bet nesaprot.
“Tagad mums pārmet, ka tik ilgi dzīvojam te un neprotam latviešu valodu, bet virsnieku bērniem nebija obligāti to apgūt. Protams, toreiz tas patika un kliedzām “Urrā!”, ka nav vēl viena mācību stunda. Tagad viss ir nokavēts,” secina Marija.
Strādājusi karaspēka daļā, kur latviešu valodu nelietoja. Kolēģe latviete runājusi krieviski, tāpēc nav bijis vajadzības un vēlmes mācīties. Tomēr viņa piekrīt vecmāmiņas teiktajam, ka zināšanas plecus nespiež, bet no nezināšanas galva sāp. M.Suvorova pati kļuvusi vecmāmiņa. Mazdēli runāja latviski, tāpēc bija grūti saprasties. Kad paaugās, tad varēja sazināties krieviski.
Lai svētki paliktu sirdī
Gunitas Sepmanes ģimene Lāčplēša ielas divstāvu privātajā namā uz dzīvi apmetusies 1998.gadā. Tātad desmit gadus pēc 11.novembra, kad atkal Rīgas pils Svētā gara tornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu.
“Man patīk, ka šajā nelielajā ieliņā visi dzīvojam draudzīgi. Ne tikai cits citu pazīstam, bet arī diezgan daudz zinām cits par citu. Ja kaimiņiem ir kādi stādi, var aizņemties. Bataljona tuvumu sevišķi nejūtam. Kādreiz bija dzirdami šāvieni, bet tagad laikam brauc uz poligonu Strautiņos. Kad gar logu brauc armijas mašīnas, dēlam Arturam par tām ir liela interese,” stāsta Gunita.
Lāčplēša dienā viņa ģimenei gatavo svētku vakariņas, ko bauda trijatā. Logā sveces viņi neliek, nav arī redzējuši tās citu iedzīvotāju dzīvokļu logos. Ar mazu bērnu iet skatīties parādi un lāpu gājienu nav vienkārši, tāpēc Gunita ar dēlu paliek mājās. Jaunā sieviete uzskata, ka bērniem jāmāca ne tikai Latvijas vēsture. Viņiem jāprot svinēt svētkus tā, lai tie paliktu sirdī. G.Sepmane atzīst, ka vajadzētu Lāčplēša ielas svētku ieceri pārrunāt ar visiem tajā dzīvojošajiem, arī ar Mobilo strēlnieku bataljona vadību.
“Varbūt kļūdos, bet man liekas, ka svētki cilvēkus vairāk saliedēja tad, kad biju maza. Turklāt laukos svinēja arī mazus notikumus – kartupeļu novākšanu, siena talkas beigas. Tagad liekas, ka daudzi ir kļuvuši kūtri. Līdzdalība ir vajadzīga arī valsts svētkos, lai tie kļūtu nozīmīgi katram,” spriež Gunita. Veclaicenietei patīk Alūksne, te viņa jūtas kā mājās.
