Nav jau noslēpums, ka latvieši dodas uz ārzemēm, lai saņemtu to, ko mūsu valstī dažādu apstākļu dēļ nav iespējams iegūt.
Nav jau noslēpums, ka latvieši dodas uz ārzemēm, lai saņemtu to, ko mūsu valstī dažādu apstākļu dēļ nav iespējams iegūt.Tomēr lielākā daļa, kas bijuši svešu tautu saimnieku nodarbinātībā, atzīst, ka darbs ārzemēs nav medusmaize. To darot, jāsakaras ar visu – citādāku domāšanu un mentalitāti, dažādu izturēšanos pret svešinieku, godīgumu un negodīgumu.
Aiga Pogule un Sanita Kokareviča izmantoja Au – Pair programmu, kas garantēja auklītes darbu. “Bija bailes un neziņa, bet es vēlējos sev pierādīt, ka to var izdarīt. Protams, visam var tikt pāri. Nekas nav neizdarāms, vajag tikai gribēt,” par pirmajām iecerēm, kas bija saistītas ar darbu ārzemēs, atminas A. Pogule.
Anketā izsaka vēlamās prasības
Darba kandidāts aizpilda anketu, kurā min prasības – kurā valstī vēlas strādāt, ar cik veciem bērniem. Pēc tām Au – Pair centrs attiecīgajā valstī sameklē atbilstošu ģimeni. Aiga un Sanita vēlējās strādāt Vācijā, jo skolā bija mācījusies vācu valodu. Pirms došanās pie ģimenes iepriekš ar to netika nodibināti kontakti.
Šī programma paredz, ka saimnieki atmaksā auklītes ceļa izdevumus. “Patiesībā tur brauc, nezinot neko. Ierodoties Frankfurtes autoostā, biju neziņā, jo saimnieku vēl nebija. Vienkārši tā bija sastrēgumstunda, un saimniece Rosita kavējās. Gaidīju. Saimniece mani pazina un nāca klāt, jo ar anketu nosūtīju arī fotogrāfiju. Viņa jautāja, vai es esmu Aiga. Patiesībā riskanti, jo jebkurš varēja pienākt klāt, mani uzrunāt, un es būtu devusies līdzi,” smejot atceras A. Pogule.
Jau pirmajā brīdī starp Aigu un viņas saimnieci Rositu veidojies labs kontakts. “Braucot automašīnā, viņa centās runāt lēni, lai es saprastu. Bet izruna ir atšķirīga, un pirmajā brīdī grūti tvert vārdu jēgu. Es tikai visam piekritu un māju ar galvu. Ņemot vērā vāciešu konservatīvismu, attiecības veidojās labas. Citām meitenēm gāja bēdīgāk,” norāda Aiga.
Sanita arī radusi pieklājīgus saimniekus, kas vērā ņēmuši viņas vajadzības. Sākumā viņa nav mācējusi iedarbināt veļas mazgājamo mašīnu, to izdarīja saimniece. Sanitas atrašanās laikā Vācijā saimnieku ģimenē piedzima otrs bērniņš. Un viņi neuzspieda meitenei jaunus pienākumus, bet rēķinājās ar viņas laiku. “Man bija brīnišķīga ģimene, un tajā jutos labi. Tomēr lielākajai daļai meiteņu gāja grūti. Draudzene stāstīja, ka pusdienu vai vakariņu galdā visiem ģimenes locekļiem ir piepildīti šķīvji, bet auklītei atvēlēta tikai silta tēja. Arī bērni daudzās ģimenēs ir tik izlutināti, ka nevar ar viņiem strādāt. Tad ir iespēja meklēt citu ģimeni, jo tādā atmosfērā ir neizturami strādāt,” saka S. Kokareviča.
Saimnieki nosaka pienākumus
Aiga dzīvoja divstāvu privātmājā, kurā bez Rositas un Rainfrīda bija arī divas meitenes – Marisa un Janīna – un suns. “Iebraucot mājās, bija sapulcējusies visa ģimene – arī omammas un opapi. Svarīga bija pirmā tikšanās. Bet man laimējās, es viņiem iepatikos. Varēja būt visādi. Veicās tieši ar saimniekiem,” uzskata Aiga.
Arī ar bērniem attiecības bija labas. Sevišķi ar mazāko meiteni. Gada laikā Aiga viņu iemīļojusi, tādēļ piebilst, ka asaras bijušas gan braucot uz Vāczemi, gan uz mājām. Turpceļā bija skumjas, kas pārņem, šķiroties no mājām. Atpakaļceļā – sāpes šķirties no jaunajiem draugiem. Laiks iemāca pieņemt vidi un cilvēkus, kur dzīvo.
Saimnieki nosaka, kādi būs auklītes pienākumi. Aigai bija pastaigās jāizved suns, jāgatavo vieglas pusdienas, mazākā meitene jāizņem no bērnudārza. Brīvajā laikā viņa varēja uzkopt māju, kaut arī tā nebija obligāta prasība.
“Pusdienu gatavošana problēmas neradīja, jo vienmēr bija sapirkti pusfabrikāti. Atlika tikai uzsildīt. Viņiem nav pārliekas izēšanās, kāda ir mums, bet ēd veselīgāk, daudz dārzeņu un zaļumu. Brīvdiena sākās sestdienas pēcpusdienā un ilga līdz pirmdienas rītam. Bet ar maniem saimniekiem varēja sarunāt, un, ja bija nepieciešams, tad brīvu iedeva arī citu nedēļas dienu,” norāda Aiga.
Iepazinās ar Vācijas kultūru
Programma paredz iespēju kontaktēties ar citām Au – Pair meitenēm.Viņa krustu šķērsu izbraukāja Vāciju, devās uz Nīderlandi. “Šī programma nav labākā, ja vēlas kārtīgi nopelnīt. Tā paredzēta, lai iepazītu tās tautas kultūru un tradīcijas, kur gadu dzīvo. Lai iepazītu citus cilvēkus, galvenokārt ģimeni, ar kuru dzīvo kopā. Mana ģimene pārāk daudz emocijas neizrādīja. Arī lieku marku viņi manis dēļ netērēja. Tikai pašu nepieciešamāko. Kabatas nauda mēnesī bija 400 markas (apmēram 100 lati). Tas jau noteiks līgumā. Citi saimnieki savām auklītēm maksāja vairāk. Uzturs un dzīvošana – par brīvu,” saka A. Pogule.
Arī Sanita piebilst, ka tik dārgā pilsētā kā Minhene ar 400 marku lielu kabatas naudu nav iespējams dzīvot un nopelnīt. Tomēr šīs programmas priekšrocība ir tā, ka ir licencēta. “Ir jārēķinās ar to, ka vāciešu acīs tu tik un tā esi un paliec svešinieks, ārzemnieks, kas viņu valstī ir ieradies uz laiku,” atzīst S. Kokareviča.
A. Pogule stāsta, ka daudzi vācieši zinājuši viņas valsti. Tomēr lielākajai daļai viņa bija meitene no lielās Krievijas. Vāciešu attieksme pret iebraucējiem ir dažāda. Rezervēti ir pret krieviem un turkiem. “Programma paredz arī kursus, kurus atmaksāja saimnieki. Tos beidzot, jākārto eksāmens un iespējams iegūt sertifikātu, kas apliecina valodas prasmes,” norāda Aiga.
Atšķiras bērnu audzināšanas principi
Vācieši mazuļiem neļauj pārlieku našķēties ar saldumiem, arī televīzijas skatīšanās nav ieteicama. Tādēļ ir auklīte, kas domā par nodarbībām brīvajā laikā. Galvenais, lai pēc iespējas vairāk laika pavadītu laukā. “Varbūt, ka bērni ir nedaudz vairāk izlutināti. Latvijā bērniem stingrāk pasaka – nē, noper. Vācijā tas nenotiek, un bērns to prot izmantot. Tomēr viņas mani pieņēma tādu, kāda es biju. Es viņas pieņēmu tādas, kādas viņas bija,” secina rancēniete.
Jārēķinās ar iespējamo risku
“Lielākais risks, dodoties ārpus Latvijas, ir neziņa. Cits to var izmantot, piekrāpt. Bet šai iespējai ir arī otra puse – valoda, jauni draugi. Varbūt, ja man būtu negatīva pieredze, es vairs nevēlētos līdzīgu darbu. Bet man patika, un es dotos atkal, tikai izvēlētos citu programmu, lai varētu vairāk nopelnīt,” atzīst A. Pogule. Sanita piekrīt, ka darbs ārzemēs nav drošs. “Ir jābūt kādai garantijai, ka par tevi kāds uztraucas un rūpējas. Un to dod tikai licencētas firmas,” ir pārliecināta S. Kokareviča.
Ieteikumi
Mūsu valstī ar legālu darbā iekārtošanu ārzemēs darbojas 26 firmas. No tām darbu Īrijā iedāvā 18, ASV – 5, Šveicē – 2, Lielbritānijā – 1, Portugālē 1, Itālijā – 1, Japānā – 1. Nodarbinātības valsts dienests veic darbinieku formēšanu darba Vācijā un Zviedrijā.
Darba devēji ārzemēs viltību izmanto, kārtojot darba atļaujas. Cilvēks, kas nekad nav saskāries ar darbā iekārtošanu ārzemēs un vēl vāji prot svešvalodu, bieži neizpēta darba dokumentus. Viņi neievēro, ka darba atļauja ir izsniegta tikai uz trīs mēnešiem, bet darba līgums uz deviņiem mēnešiem. Tas nozīmē, ka pirmos trīs mēnešus viesstrādnieks tiešām strādās legāli, taču pēc tam nelegāli, atrodoties pilnīgā saimnieka varā, kas var piedraudēt ar policiju, ja cilvēks pauž savu neapmierinātību.
Nelegālā darbā iekārtotāji sola, ka viesstrādnieks varēs strādāt, kamēr vien pietiek spēka, kaut 12 līdz 14 stundas. Bet patiesībā katrā valstī ir stingri darba laika iegrožojumi. Tas nozīmē, ka darba devējs, ja tas nav visīstākais vergturis, kas zina skaidri, ka par virs stundām nemaksās, neļaus saviem strādniekiem strādāt vairāk par astoņām stundām. Prakse pierādījusi, ka darba devēji izmaksā naudu, kas atbilst konkrētās valsts minimālajai algai, neliekot klāt izpeļņu par virsstundām. Īrijā un Lielbritānijā minimālā alga ir apmēram 450 sterliņu mārciņas, apmēram 410 lati. Taču no šīs naudas daudziem jāsedz arī izdevumi par naktsmājām, kā arī ēdiens.
Bieži vien apsolītā darba vietā jāveic cits, par ko saņem krietni mazāku algu.
Darba devēji meklē lētāko darbaspēku, citādāk dotu darbu saviem tautiešiem, kuru vidū dažkārt ir vairāk bezdarbnieku nekā Latvijā. Vienmēr vērts paturēt prātā, ka par katru nelegālo viesstrādnieku darba devējs starpniekam maksā paprāvas naudas summas.
