Rīgā, Maskavas ielā, uz 25 gadiem iznomātā mājā pašlaik mitinās 18 bijušie ieslodzītie.
Rīgā, Maskavas ielā, uz 25 gadiem iznomātā mājā pašlaik mitinās 18 bijušie ieslodzītie. Šī māja daudziem kļuvusi par vienīgo cerību atpakaļceļam. No nekurienes, uz kuru veduši dažādi ceļi, bet katram no tiem sākumā bijusi pirmā izdzertā alkohola glāze.
Bijušie ieslodzītie apvienojušies evaņģēliskajā kristiešu draudzē “Zilais krusts” un ceļo pa valsti, lai uzstātos baznīcās, bērnunamos, cietumos, kultūras namos, stadionos. “Lai cik tas nebūtu paradoksāli, bet mūsu izpildījums, kas nav tik perfekts kā profesionāliem ansambļiem, cilvēkiem “iet pie sirds”. Esam uzstājušies vairāk nekā 50 koncertos. Vīri, kas klausītājiem dzied garīgās dziesmas, ir desmit, 20 un pat 28 gadus pavadījuši ieslodzījumā. Taustiņinstrumentālistam ir 20 gadu narkomāna stāžs. Tie, ar kuriem kopā viņš iesāka durties, jau ir zem zemes. Viņš slavē Dievu. Visi šie vīri, arī tas, kas 28 gadus nosēdējis un bijis nāvinieku kamerā, ir brīvi. Brīnums, ka viņi ir mūsu vidū. Rodas jautājums, kāpēc? Kāpēc no nāvinieku kameras viņš nav aizvests un nomests žogmalē? “Tāpēc ka mēs kalpojam Dievam. Un kalpojam cilvēkiem. Lai viņi saprastu, ar ko viss sākas. Parasti sākās ar pirmo glāzīti,” stāsta draudzes “Zilais krusts” prezidents Kārlis Dreimanis.
Dieva acīs ir pērles
“Kad vīri nāk ārā no cietuma, viņiem iedod pāris latus, labākajā gadījumā — piecus. Dokumentu nav, pieraksta nav. Viņi nav nekas. Viņi nesūrojas. Šie vīri sabiedrības acīs ir sliktākie no sliktākajiem. No viņiem atteikušās ģimenes, sievas, bērni, mātes. Dievs ir pagodinājis ar to, ka šie sliktākie no sliktākajiem Viņa acīs ir pērles. Šie vīri visi ir Dieva bērni. Un viņu grēki ir gremdēti, kā teikts Bībelē, jūras dziļumā. Un tur, kur tie ir gremdēti, ir aizliegts zvejot,” skaidro K. Dreimanis.
“Zilā krusta” koncertā vīri dzied garīgās dziesmas latviešu, angļu, krievu un ebreju valodā. Katrs no viņiem iepazīstina ar savu dzīvesstāstu. Skaudri, tieši, bez skaistām frāzēm vai liekuļotas nožēlas. Klausoties viņos, apjaušam mūsu sabiedrības problēmas, par kurām parasti izvairās runāt, tā radot ilūziju, ka problēmu vispār nav. Bet viņi ir reāli, dzīvi, un diemžēl lielākā daļa no bijušajiem, esošajiem un, ko liegties, arī potenciālajiem ieslodzītajiem ir ārpus “Zilā krusta” vai līdzīgām kopām. Tāpēc vēl jo vairāk der ieklausīties vīru dzīvesstāstos.
Lai varētu dzert, zagu
“Agrāk daudz dzēru un, lai varētu dzert, zagu. Nepārtraukti sēdēju cietumā, tur pavadīju 20 gadus. Pagājušajā gadā, kad iznācu no ieslodzījuma, mani sagaidīja brālis. Viņš zināja manu vājību un bija atnesis pudeli. Brālis aizveda mani uz savu istabu, kur dzīvoja četri cilvēki, un mēs sākam atzīmēt atbrīvošanu. Nākamajā rītā es burtiski aizmuku no turienes.
Visādus darbus esmu darījis, haltūrējis. Vienā darbā desmit dienas, otrā — desmit. Tad lūdzu Dievu, lai dod man pastāvīgu darbu. Izeju no baznīcas, pienāk man klāt viens vīrs un jautā, vai negribi nākt uz gateri strādāt. Aizgāju, bet tur zog, dzer. Domāju, vai tiešām Dievs man sūtīja uz šādu vietu? Desmit dienas nostrādāju un atmetu ar roku. Trīs dienas padzīvoju, atnāk pie manis vīrs no “Lido” uzņēmuma un saka: “Imant, nāc pie mums strādāt.” Es sevi droši varu uzskatīt par Dieva bērnu,” stāsta Imants Strigūns.
Zaudēju visu, kļuvu smirdošs, nelietīgs
“Pagātnē 28 gadus esmu pavadījis cietumā. Nāves ieleja ir izieta krustām šķērsām. Pateicoties Dievam, esmu tam izgājis cauri, atbrīvojoties, ieguvis augstāko izglītību.
Iznācu no cietuma, man uzbruka pavisam cita nelaime – no mugurpuses piezagās velns. Sāku šausmīgi dzert. Visapkārt sievietes, pilns maks ar naudu, bet sievietes to naudu prot ļoti labi izmānīt. Es viņām paļāvos. Nodzēros tik tālu, ka bija infarkts.
Tad atcerējos, ka esmu latvietis, Latvijā dzimis. Atgriezos Latvijā, Rīgā sāku strādāt par galveno mākslinieku. Neskatoties uz Dieva brīdinājumu – slimību, tomēr turpināju dzert. Nonācu tik tālu, ka zaudēju visu – cilvēka izskatu, ģimeni, dzīvokli. Kļuvu smirdošs, nelietīgs, sāku nest visu prom no mājas un pārdot.
Līdz vienreiz atkal pakritu uz ielas. Atbrauca ārsts un teica, ka šim cilvēkam palīdzēt nevar, labāk izsaukt mašīnu no morga, jo viņš tāpat pa ceļam nomirs. Bet tad sākās Dieva brīnumi. Atmodos pēc 24 stundām, un mani kājas aizveda uz “Zilo krustu”. Tur mani pieņēma, apkopa, apģērba, un es atguvu cilvēka izskatu. Sāku saprātīgi domāt.
Dievs tiešām spēj izdarīt to, ko neviens cits nespēj. Viss ir Dieva ziņā. Tagad esmu kristietis,” savu atgriešanos vēsta Māris Svilpe.
Pacēlu roku pret cilvēku, un viņš mira
“Kad man bija trīs gadi, nomira vecāki,” stāstījumu uzsāk Aivars Barons. “Mani pieņēma tante, bet, kad man bija deviņi gadi, arī viņa nomira. Nonācu Alises ielā. Mani vajadzēja vest uz internātskolu, bet pieteicās sieviete no Gulbenes rajona, kas mani pieņēma audzināšanā.
Sāku palīdzēt saimniecībā, viņa mani skoloja, palīdzēja mācībās. Tajā laikā man likās, ka viņa ir pati labākā māte, kāda vien var būt. Gāja gadi, pabeidzu pamatskolu, iestājos vidusskolā un sāku aizmirst šo mīlestību. Parādīju savu es. Man bija daudz naudas. Varēju tērēt, spēlēt “automātos”. Zaudēju, vinnēju. Divpadsmitajā klasē jau biju pārdevis lielāko daļu no desmit gados iekrātā. Vienā pēcpusdienā pacēlu roku pret cilvēku, un viņš mira. Tajā laikā man vispār neierunājās sirdsapziņa. Varēju iet uz skolu, turpināt mācīties. Tikai tad, kad policisti bija visu atklājuši un mani aizveda uz policiju, es atzinos.
Kamerā sēdēju viens pats, pietika pusotras nedēļas, lai saprastu, ka dzīvei nav jēgas. Cietums un nekādu perspektīvu. Tā domājot, uzrakstīju uz mājām vēstuli, kurā atklāju, ka vēlos izdarīt pašnāvību.
Pēc divām dienām atveras kameras durvis un man pasniedza trīs grāmatas, lai izvēlos vienu. Neskatoties vienu paņēmu. Tā bija Jura Rubeņa “Dievs ir tepat”.
No rīta sāku lasīt un tā aizrāvos, ka beidzu, kad jau bija tumsa. Sapratu, ka Dievs ir tas, kas dod dzīvību, un Dievs ir tas, kas drīkst to atņemt. Tiesā prokurore pieprasīja astoņus gadus, tiesnese iedeva piecus, bet mani izlaida ārā pēc diviem gadiem un desmit mēnešiem. Tas viss tikai, pateicoties lūgšanām. Tam, ka esmu šeit, man jāpateicas Dievam.”
Slavējiet Dievu, jo viņš to ir pelnījis
Dziesma seko dziesmai, viens dzīvesstāsts otram. “Mēs visi esam Dieva bērni,” jau atkal atkārto kārtējais stāstītājs. Ieskatoties sejas vaibstos, var lasīt iepriekšējās dzīves lappuses.
Dziedot viņi pārvēršas. Viņi ir pārliecināti un arī klausītājiem liek noticēt, ka ir notikusi atgriešanās.
“Es jums teikšu, mīļie cilvēki, slavējiet Dievu un nepārstājiet to darīt, jo viņš to ir pelnījis,” lūdz vīrietis, kas bijis nāvinieku kamerā.
Kur grēki ir gremdēti, tur nedrīkst zvejot…
