Meldra izgāja pagalmā un lūkojās uz to pusi, kur, pēc viņas domām, vajadzēja atrasties Spānijai. Turp pirms gada aizbrauca viņas draugs Rūdis un solīja rakstīt vēstules.
Meldra izgāja pagalmā un lūkojās uz to pusi, kur, pēc viņas domām, vajadzēja atrasties Spānijai. Turp pirms gada aizbrauca viņas draugs Rūdis un solīja rakstīt vēstules. Taču, kad noliktais laiks bija garām, nebija ne Rūda, ne arī kādas ziņas no viņa. Pat mazākā zīmīte nebija pienākusi.
Meldra nopūtusies paņēma priekšnamā pieslieto slotu ar krietni apdilušu kātu un sāka tīrīt pagalma celiņus. Nebija jau nekā, tikai kādi sabirzuši zāles stiebri, kas drīzāk atgādināja siena smalkumus, kurus kāds aiz gara laika izkaisījis.
Istabu viņa slaucīja reti, bet pagalmam bija jābūt tīram. Lai Rūdis redzētu, ka viņa viņu gaida. Arī puķu dobes nevarēja sūdzēties par aizmirstību. No agra pavasara līdz pat vēlam rudenim tajās kaut kas ziedēja. Pat veco spaini pie akas Meldra bija pacentusies nomainīt pret jaunu. Tagad tas lepni spīdināja sānus, kamēr vecais pacietīgi sevī krāja atkritumus.
Jā, Meldra bija darījusi daudz, lai Rūdis justos kā saimnieks. Ka viņš tāds būs, par to viņa ne mirkli nešaubījās. Vai gan citādi prombraucot būtu piekodinājis, lai gaidot, un piedevām vēl uzdāvinājis zilu krūzīti ar zeltītām maliņām. Par to draudzene bija tikai pasmīnējusi, bet kas nu nepazina Magdu.
Pagalms bija izslaucīts, nu varēja pagulēt zem ābeles. Meldra strādāja ēdnīcā, tāpēc saule maz bija skārusi viņas ādu. Tagad atvaļinājumā vajadzēja atgūt nokavēto.
Gribējās ēst. Meldra iegāja istabā, ielēja aukstu tēju un nogrieza maizes šķēli. Nekas, rīt viņa nopirks kaut ko vairāk. “Cik nu vienam cilvēkam vajag. Kad būs mājā saimnieks, tad vajadzēs parūpēties vairāk,” sprieda Meldra.
Viņa domīgi dzēra tēju. Kaktā zirnekļa tīklā dīca muša. Bija pats dienas vidus. Meldra paņēma segu un izgāja ārā. “Istabā nepieciešams remonts,” nožāvājusies domāja viņa.
Meldra bija apņēmusies darīt visu, lai dabūtu Rūdi. Sākums bija ļoti grūts. Apkārtnē iznesīgāko puisi nebija nemaz tik viegli pievilināt. Viņa bija pat gājusi pie kādas izslavētas zīlnieces, lai pasaka, kas tur sanāks. Kad tā neko konkrētu nepateica, Meldra apskaitās un meklēja citu, gudrāku. Šoreiz atbilde bija daudzsološa un vienkārša – viņai tikai jāapbruņojas ar pacietību un jāgaida. To Meldra prata.
Taču, kad vēl nebija nekādas skaidrības, viņa puisi uzaicināja pie sevis mājās. Tas līdzēja, tagad Rūdis pie viņas nāca kā bite pie medus. Bet nu atkal bija jāgaida. Tas jau kļuva nedaudz apnicīgi. Varēja jau iepazīties ar kādu citu, vai nu negadītos, bet Meldra gribēja tikai Rūdi.
Katru mēnesi viņa no nelielās algas atlika istabas remontam. Nepieciešamā summa glabājās viņai vien zināmā vietā. Rūdis būs pārsteigts, ka viņa tik izdarīga. Vajadzēja tikai meistaru. Viens jau puslīdz bija sarunāts. Atlika tikai vienoties par darba apjomu un samaksu.
Lūkodamās mākoņos, Meldra pārdomāja savu likteni. Viņu bija uzaudzinājusi attāla radiniece. Runāja, ka māte Meldru mazu atstājusi un pati aizbraukusi līdzi kādam jūrniekam. Tā varēja arī būt, jo uz septīto dzimšanas dienu pastnieks atnesa vēstuli ar neredzēti skaistām markām un vēl krāšņāku kartīti. Meldra to neizlaida no rokām, pat gulēt ejot ņēma līdzi. No lielās nēsāšanas kartīte nopluka un drīz pāri palika tikai strēmelītes.
Meldra auga. Mācīties viņai nepatika, bet kaut kā deviņas klases beidza. Vēlāk aizgāja uz profesionāli tehnisko skolu un izmācījās par pavāri. Nu viņa jutās dzīves kalngalā. Vēl tikai Rūdis jādabū, tad…
– Labdien! Vai te dzīvo Meldra Kalnāja?
Jautātājs bija kāds šajā pusē neredzēts vīrietis. Meldra satrūkusies pielēca kājās un nostājās svešinieka priekšā. Tas ar interesi un manāmu iekāri noraudzījās jaunās sievietes puskailajā augumā, tad, norijis siekalas, pārjautāja:
– Jūs tā esat?”
– Jā, bet kas jūs tāds būtu?
– Man teica, ka jūs meklējat meistaru, kurš varētu izremontēt istabu.
– Patiešām es tādu meklēju. Vai, kāda es izskatos! – viņa iesaucās un ieskrēja istabā.
Vīrietis domīgi nolūkojās pakaļ. Linards, tā viņu sauca, bija iznācis no cietuma. Viņam gadījās sabraukt cilvēku, sabijās, aizbēga. Tagad svešā pusē gribējās uzsākt jaunu dzīvi. Viņam necerēti laimējās. Iegājis ēdnīcā, viņš apjautājās, vai nezina cilvēku, kuram varētu pa vasaru palīdzēt, gribot paelpot lauku gaisu, viņam pilsētas mūros esot apnicis. Meitenes saskatījās un, brīdi par kaut ko apspriedušās, nosauca Meldru, un pastāstīja, kā pie viņas nokļūt.
“Tīri jauks putniņš,” Linards nomurmināja, kad Meldra iznāca uz lieveņa, ģērbusies īsos svārciņos un krāsainā blūzītē. Viņa pieklājīgi aicināja svešinieku istabā. Linards lietpratīgi novērtēja situāciju un jau vakarpusē ķērās pie darba, sākot ar veco tapešu noplēšanu. Meldra cepa pankūkas un prātoja, kur lai meistaru guldina. Beidzot viņa nolēma, ka dos Linardam mazo istabu, kur savas pēdējās mūža dienas pavadīja viņas audžumāte. Tad viņa netraucēs, kad celsies gatavot brokastis. “Rīt noteikti jāaizbrauc uz pilsētu, jānopērk gaļa un vēl kaut kas stiprāks. Kad jau vīrietis mājā, tad ar maizi vien nepietiek,” nodomāja Meldra.
Kad ar pankūkām bija piepildīts pilns šķīvis, Meldra aicināja meistaru vakariņās. Abi ēda klusēdami un kautrējās paskatīties viens otram acīs, kaut gan skaidri zināja, ka ilgi tā nebūs. Meldra juta pārskrienam trīsas, kad Linards, piecēlies no galda, garām iedams, ar roku pieskārās viņai pie muguras. Varbūt tas bija nejauši, tomēr satraucoši.
Brīdi vēl padarbojušies, abi taisījās pie miera. Bija jau pilnīga tumsa, kad Linards izgāja no mājas. Viņam bija norunāta tikšanās ar kādu cilvēku.
Meldra aizmiga. Kad viņa pamodās, istaba bija saules pielieta. Mājā valdīja klusums. Linardu viņa ieraudzīja pie akas. Pamanījis Meldru, viņš plati uzsmaidīja un pajautāja, kā saimniece gulējusi. Viņš esot aizmidzis, tiklīdz galva pieskārusies spilvenam. Meldra pagatavoja brokastis. Kad abi paēda, katrs devās savās gaitās.
Meldra taisījās braukt uz pilsētu, Linards teicās aiziet līdz upei. Viņa gan bija cerējusi, ka viņš brauks līdzi un palīdzēs orientēties būvmateriālu veikalā. Kā jau meistars, viņš labāk zinātu, kas tieši nepieciešams. Abi nosprieda, ka to izdarīs nākamajā nedēļā, kad darbs būs pavirzījies uz priekšu. Viņa prata būt pacietīga. Tikai, ieraugot pastnieku, sirds sāka sist straujāk. Atkal nekā!
Staigājot pa pilsētu, radās tukšuma sajūta. Meldrai gribējās visam atmest ar roku un kaut kur aizbraukt. Linards rādījās glīts no vaiga. Gandrīz vai ņemams. Tomēr – nē! Viņa sagaidīs Rūdi. Nopirkusi pārtiku, Meldra devās uz autoostu.
Palicis viens, Linards rūpīgi pārlūkoja māju. Kaut kur vajadzēja būt dēlim, par kuru runāja Rūdis. Vakar viņi bija tikušies tālu aiz pilsētas robežas. Draugs atsūtīja pretī mašīnu, lai pa nakts melnumu, neviena netraucēti, abi varētu parunāties. Kad Linards bija ieminējies, ka nebūtu par ļaunu pameklēt kādu klusāku miestiņu, Rūdis ieteica Mazciemu. Turklāt piekodināja, ka, tiklīdz viņš būs galā, lai paziņo, kur ir apmeties. Uzzinājis, ka Linards ir apmeties pie Meldras, Rūdis klusu iesvilpās un atzinīgi pamāja ar galvu. Tad, noplēsis gabalu no cigarešu paciņas, sāka zīmēt plānu.
– Kā tu visu tik labi zini? – nenoturējies pajautāja Linards.
Rūdis neatbildēja.
– Tikai nedomā skuķim neko pļāpāt! Tiklīdz manta rokā, ziņo man! Paroli atceries?
– Jā!
Linards nebija priecīgs par uzdevumu. Bet, ja gribēji palikt ar veselu ādu, vajadzēja paklausīt. Galvenais, nedrīkstēja radīt aizdomas, ka viņš te kaut ko meklē. Kā viņam viss bija apnicis! “Kāpēc nevarēju saņemties un pateikt, ka nekur vairs nemaisīšos. Lai Rūdis meklē citus muļķus. Spānijas braucējs! Smiekli nāk, pat no Latvijas ārā netika,” īgnuma pārņemts, pukojās Linards.
Meldra viņam patika. Nabadzīte domā, ka viņš beigs remontu. Tas nebija paredzēts plānā, vismaz Rūda. Kā viņš tik labi zināja Meldras māju? Droši vien pats te dzīvojis, vismaz tik ilgi, kamēr radās ideja par Spāniju. Tad droši vien noslēpa, kas slēpjams, un prom bija.
Linarda uzmanību piesaistīja zila krūzīte ar zelta maliņām. “Tā, pat tik daudz kauna viņam nebija, ka zagtas mantas atdāvina meitenei!” nodomāja Linards. Rūdis pats lielījās, ka uzlauzuši vienu dzīvokli un… Jā, tā bija viņa krustmātes krūzīte. To viņa bija atvedusi no kāda ceļojuma. Daudz jau tāda nevarēja maksāt, tāpēc kā nevērtīgāko no visa laupījuma atmeta skuķim. “Suns tāds!” vīrietis no dusmām piesarka.
Meldra sēdēja uz sola un gaidīja autobusu. Garām gāja Venta. Ieraudzījusi Meldru, viņa pienāca klāt un, šķelmīgi smaidot, apvaicājās, kā ejot ar dzīvokļa remontu. Tad īsumā pārstāstīja, kā viņas meistaru aizsūtījušas pie Meldras.
– Tāpēc es brīnījos, kā svešs cilvēks varēja zināt, ka man ir tāda vajadzība, – attrauca Meldra.
Abas pārsprieda pēdējos jaunumus, bet tad kolēģe kļuva nopietna.
– Vai tu aizvien vēl gaidi savu Rūdi? – viņa, cieši Meldrā lūkodamās, jautāja.
– Kā gan citādi! Protams! Kāpēc tu tā jautā?
– Nekas, bet labāk būtu, ja tu viņu censtos aizmirst. Vispār viņš esot redzēts. Protams, tas ir tikai baumu līmenī, bet nekas labs tur nevar sanākt.
Kad kolēģe aizgāja, Meldra sēdēja kā ar ūdeni aplieta. Dzirdētajam viņa negribēja ticēt. Cilvēkiem vienmēr patika kulstīt mēles.
Kad viņa atbrauca mājās, Linards svilpodams kasīja no palodzes veco krāsu. Viņš bija izlēmis, ka pie pirmās izdevības izrunāsies ar Rūdi. Ja ne, tad ziņos policijai. Par Meldru viņš tobrīd nedomāja.
Remonts ievilkās. Meldra saprata, ka līdz atvaļinājuma beigām darbi netiks pabeigti. Tas nozīmēja, ka katru dienu viņai būs jābrauc mājās un jāgatavo ēst. Turklāt kļuva neizturami gulēt vienā mājā ar jaunu vīrieti.
Dēlis atlēca negaidīti. Ielūkojies dziļāk, Linards ieraudzīja nelielu slēpni. Pašā virspusē gulēja šaujamais. Linards to uzmanīgi izcēla, ievīstīja lupatā un, aizgājis pie akas, ieslidināja ūdenī. Atgriezies atpakaļ, viņš no jauna nostiprināja dēli, tad paņēma tapetes un sāka līmēt sienu. Iezvanījās mobilais tālrunis.
– Gailis klausās, – Linards atbildēja paroles vārdiem.
– Vecais, cik tālu esi ticis? Vēl neesi atradis? Par ilgu. Tā kā rītvakar vajadzētu. Ir viens darbiņš.
– Vai tu skaidri zini, ka tieši te esi nolicis?
– Par ko tu mani turi? Rītnakt būšu pie tevis. Skaties, ja nebūsi atradis! – otrā pusē balss skanēja pavisam nikni.
Linards nolēma rīkoties. Viņš paziņos, kur nākas. Rūdim sen vajadzēja apgriezt spārniņus. Tie sirojumi kļuva pavisam neciešami. Beigās vēl Linards būs vainīgs, ka atbalstījis bandu. Vēl tikai jānoprasa Meldrai, kas viņai ar Rūdi. Tikai – kā iesākt sarunu? Skuķis nobīsies un neteiks ne vārda.
Meldra vārtījās gultā bez miega. Domas nemierīgi šaudījās pa galvu. Ventas sacītais neizgāja no prāta. Dīvaini jau bija, ka no Rūda nepienāca nekādas ziņas. Taču negribējās ticēt, ka viņš redzēts tepat, Mazciemā. Nemiera tirdīta, viņa iegāja virtuvē un piegāja pie plaukta, kur stāvēja Rūda dāvātā krūzīte. Pacēlusies uz pirkstu galiem, Meldra to nocēla un pa paradumam jau gribēja celt pie lūpām, kad izdzirdēja troksni. Sabijusies viņa gribēja krūzīti nolikt atpakaļ, bet neveiksmīgi – krūzīte noslīdēja zemē un pāršķēlās uz pusēm. Cietusi bija arī osiņa. Meldra šņukstēdama noliecās lasīt lauskas, kad blakustelpā aizcirtās durvis. Atskanēja šāviens. Meldra neziņā stāvēja kā sastingusi. Gar logu aizskrēja cilvēki, balsis attālinājās, līdz beidzot apklusa.
Nedaudz atguvusies, Meldra iegāja lielajā istabā. Tā oda pēc dūmiem. Logs bija vaļā, rūtīm trūka stiklu. Viņai kļuva baisi. Uzmetusi uz pleciem segu, viņa iegāja atpakaļ virtuvē. No pārdzīvojumiem Meldrai reiba galva. Uzlikusi vārīties ūdeni, viņa atspiedās pret sienu. “Kur bija Rūdis, un vai vispār tāds bija? Varbūt arī Linardu viņa bija nosapņojusi?” gurdi prātoja Meldra un, izslēgusi gāzi, atsēdās pie galda.
Rīts atnāca saulains. Kaktā sīca muša, iepinusies zirnekļa tīklā, uz grīdas mētājās zilas lauskas. Meldra gulēja.
