Katrs latvietis kaut ko kolekcionējot.
Katrs latvietis kaut ko kolekcionējot. Tam piekrīt arī Veclaicenes pagasta bibliotekāre Maiga Pilsētniece un lepojas ar savām kolekcijām: svečturiem, svecēm, anekdotēm, apsveikuma kartītēm un dzejolīšiem.
“Esmu dzimusi Žurkas gadā. Laikam tāpēc esmu kā pele, kas visu savelk savā migā. Man vajag tikai krāt, krāt un krāt! Reizēm aizdomājos, kāpēc es sevi ar to visu apgrūtinu? Bet man to vajag,” stāsta kolekcionāre.
Katriem svētkiem savs dzejolītis
Maiga ilgus gadus ir kultūras darbiniece, kas katrām svinībām izveidojusi savu dzejas rindu grāmatiņu. “Katram svētku brīdim man ir sava mapīte ar piemērotiem dzejolīšiem: kāzām, dzimšanas dienām, Ziemassvētkiem, Jaungadam, skolai, Mātes dienai un valsts svētkiem. Manuprāt, tas ir noderīgi, jo vajadzīgā brīdī uzreiz zinu, kur ko meklēt. Kad bibliotēkā iegādājas jaunu grāmatu, es to izšķirstu un atzīmēju, kas man noderēs,” saka M.Pilsētniece. Viņas “kraukļa krājumus” labprāt izmanto arī citi pagasta iedzīvotāji, un bibliotekāre tos nevienam neliedz.
“Kad svinam apaļas jubilejas, es vienmēr skaitu savu mīļāko dzejoli: “Dzīvas svecītes liesmiņa, kā viņa mūs silda, mūs silda, mūs silda. Ar gaismu un mīlestību mūs pilda, mūs pilda, mūs pilda.” Pēc tam kavējamies atmiņās,” atceras M.Pilsētniece.
Izmanto visas dabas dāvanas
Glīti saliktas aploksnēs, atrodas daudzas anekdotes. Bibliotekāre stāsta, ka tās vēl vajagot tematiski sagrupēt: par skolas dzīvi, ģimeni, politiķiem un sadzīvi. “Tas nav veltīgs darbs, jo krājumus izmantoju pasākumos, ko organizēju,” lepojas M.Pilsētniece. Viņa pieļauj domu, ka arī citiem kultūras darbiniekiem piemīt kolekcionēšanas slimība.
Svečturu kolekciju esot veidojuši draugi. Tie visi ir dāvināti. Tās pirmssākumi ir meklējami deviņdesmito gadu sākumā. Ir pat tādi svečturi, kas tapuši, izglābjot no liesmām malkas pagales. “No meža atnesa divus zarainus koka gabalus dedzināšanai, bet es tajos saskatīju interesantus svečturus. Kategoriski aizliedzu tos iznīcināt, jo izmantoju visu, ko daba mums dāvina. Tagad tie atrodas manā darbavietā,” stāsta M.Pilsētniece. Visvairāk viņai ir žēl sava mīļākā svečtura – rūķa, kas nesen saplīsa. “Laikam jau tā ir: ja esam ļāvuši sevi pieradināt, pēc tam būs jāraud,” atzīst M.Pilsētniece.
No kartītēm gūst mīļumu
Kopš sevi atceras, M.Pilsētniece krāj apsveikuma kartītes. “Vienā maisiņā ir sveicieni bijušajā Sieviešu dienā, otrā – dzimšanas dienā, trešajā – Jaungadā – un tamlīdzīgi. Reizēm man gribas tās aplūkot. Ir interesanti salīdzināt, kādas kartītes bija padomju gados – pat ar pastmarkām aizmugurē – un kādas ir tagad. Arī ielūgumus nemetu prom,” stāsta M.Pilsētniece. No Ziemassvētkiem līdz Jaungadam viņa bibliotēkā rīkoja kartīšu izstādi. “Izliku tikai ceturto daļu, jo visām nebija vietas. Jāatzīst, ka cilvēki tās aplūkoja ar interesi,” uzsver bibliotekāre.
Ja vajadzēs, meklēs arī internetā
“Dzīve strauji rit uz priekšu, un bibliotēkas kļūst datorizētas. Lai arī Veclaicenes pagasta bibliotēkā vēl nav datora, sāku uztraukties, ka tad, kad tas būs, man trūks laika, lai nodarbotos ar kolekcionēšanu. Bet mierinu sevi ar domu, ka tad meklēšu dzejolīšus internetā,” smej M.Pilsētniece.
