Alūksnietes Mirdzas Endeles vaļasprieks ir sveču kolekcionēšana.
Alūksnietes Mirdzas Endeles vaļasprieks ir sveču kolekcionēšana. Pašlaik viņai ir apmēram 50 dažādu formu un krāsu sveces. Ziemeru pamatskolas skolotāja lepojas, ka viņai ir arī svece ar četrām daktīm un “kompotsvece”, kam ietvars izskatās kā aprikozu kompota burciņa.
“Man nebija mērķa kolekcionēt sveces. Draugi un kolēģi tās dāvināja, bet es priecājos un liku plauktā, līdz konstatēju, ka man sāk veidoties kolekcija,” stāsta M Endele.
Viņa atzīst, ka var būt vienādas formas sveces, bet to krāsai kolekcijā ir jābūt atšķirīgai. “Krāsu atšķirība rada man nepieciešamo harmoniju telpā. Sveču izvietojumam ir jābūt tādam, lai es justos labi. Man patīk tās izlikt kopā ar mīļiem audzēkņu, radinieku un kolēģu apsveikumiem,” saka skolotāja.
Ar katru sveci saistās kāds notikums
Sveci ar četrām daktīm man atveda dēls no Londonas. Viņš zina par manu aizraušanos, tāpēc vienmēr atved ko tādu, ko Latvijā nevar iegādāties,” lepojas M. Endele. Viņa atzīst, ka kolekcijas sveces dedzināt neļauj sirdsapziņa.
Ja ir divas vienādas sveces, M.Endele vienu maina pret tādu, kādas vēl nav. Ar katru sveci saistās kāds notikums vai cilvēks. Skatoties svecēs, ir jauki “lasīt atmiņu grāmatu”. Vispatīkamākais atgadījums man bija ar paciņu, ko pagājušajos Ziemassvētkos saņēmu no 9.klases audzēkņiem. Tā bija smaga un liela. Bērni uz mani raudzījās ziņkārīgām acīm. Taustīju saini, bet nevarēju saprast. Kad atvēru, tur iekšā bija četru dažādu formu, lieluma un krāsu sveces. Tas bija patīkams pārsteigums,” atceras skolotāja.
Uz brokastu galda – mazas un zemas
Trešā daļa sveču viņai ir dāvinātas. “Nesen iegādājos sveci ar nomierinošu smaržu, bet nevaru saņemties aizdegt. Ar draudzeni smējāmies, ka viņa priecājas par uzdāvinātu sveci: “Cik skaisti!” – aizdedzina to un liek uz galda. Bet es saku: “Paldies!” – priecājos par smaržu, krāsu, formu un nolieku plauktā, lai stāv,” stāsta M.Endele.
Ziemā sveču dedzināšana ir viņas dzīves sastāvdaļa. “Vasarā man patīk strādāt dārzā un pie sveces liesmas sildos reti. Pēdējā lielā sveču dedzināšana ir 23. un 24.martā, kad ir mana dzimšanas un vārdadiena. Tad dedzu lielo svečturi ar deviņām liesmiņām. Uz brokastu galda man patīk likt mazas un zemas sveces, bet, uzņemot viesus, – garas un slaidas. Savukārt skumjos vientulības brīžos – sveces ar vairākām daktīm,” saka M.Endele.
Liesma kliedē vientulību
“Sveces liesma mani nomierina. Kad ir vientuļi, tā man dod gaišu sajūtu un kliedē skumjas. Svecei degot, man šķiet, ka neesmu viena. Sēžot ar draugiem pie galda, tās gaisma mūs vieno. Mana stihija ir uguns, tāpēc liesma man nešķiet bīstama. Labprāt vēroju, kā kuras krāsns, kamīns vai ugunskurs, jo tad gūstu enerģiju un gaišas domas. Es gribētu istabu, kur varētu izvietot tikai sveces,” atzīst M.Endele.
“Nedomāju, ka sveču kolekcionēšana vienmēr būs mans vaļasprieks. Kad apniks tās krāt, degšu un priecāšos,” saka M.Endele.
