Atceros, ka savulaik, atzīmējot valsts dzimšanas dienu, svinīgos pasākumos pēc himnas atskaņošanas, tradicionāli sparīgi skandēja dziesmu “Nevis slinkojot un pūstot!”.
Atceros, ka savulaik, atzīmējot valsts dzimšanas dienu, svinīgos pasākumos pēc himnas atskaņošanas, tradicionāli sparīgi skandēja dziesmu “Nevis slinkojot un pūstot!”. Pēdējā laikā gan nav nācies dzirdēt šīs pamācošās rindas, kas šobrīd man šķiet īpaši aktuālas.
Neesmu no tiem, kas valsts patriotisma kultivēšanu izprot ar skaļu frāžu klaigāšanu vai tautisku prievīšu nēsāšanu, kā arī romantiskas dzejas par dzimtenes skaistumu lasīšanu. Manuprāt, savā ziņā patriotisms ir darbs, ko mēs veicam katru dienu. Taču ir dažāda izpratne par strādāšanu. Bieži sūkstāmies, žēlojamies un lamājam valdību, ka tā nedomā par tautas labklājību. Šeit es nedomāju pensionārus, invalīdus vai ģimenes ar maziem bērniem, par kuru dzīves līmeni varasvīriem gan būtu jādomā vairāk. Viņiem, protams, ir pamatots iemesls sūroties par mazajām pensijām un pabalstiem. Taču neizpratni un pat dusmas manī izraisa darbspējīgu ierēdņu, valsts iestāžu un pārvalžu darbinieku žēlošanās un pat panika, kas nu tagad (mainoties valdībām) notiks. Jā, iespējams, par “siltajiem krēsliem”, par darba laiku, kas nekad nebeidzas vēlāk par pulksten 17.00, ir pamats satraukties. Tāpat – kas zina, kādas prasmes būs nepieciešamas, lai izdotos attaisnoties, ka kukuļus amatpersonas ņem tikai izdzīvošanas dēļ. Smieklīgi klausīties tiesā policista spēka gados, kas apsūdzēts kukuļņemšanā, žēlošanos par sūro likteni un mazo algu. Patiesība jau ir pavisam vienkārša: gribi “maizīti ar sviestiņu”, strādā vairāk. Meklē iespējas strādāt tur, kur var nopelnīt vairāk. Un es šaubos, vai nabaga policistam – raženam vīrišķim – darbavietu durvis pārsvarā būtu aizvērtas. Taču kāpēc gan nopūlēties, ja nauda “atnāk” pati.
Protams, stresu varētu radīt Ministru prezidenta Einara Repšes deklarētie jaunās valdības darbības principi, kā vienu no svarīgākajiem minot atklātību un attieksmi pret saviem pienākumiem. Jācer, ka viņa vārdi “lai ikviens ierēdnis apzinās, ka informācijas slēpšana no sabiedrības tiks uzskatīta par nopietnu pārkāpumu un ka ierēdnim ir jākalpo tautai un jākļūst par draugu un palīgu ikvienam iedzīvotājam un uzņēmējam” aizsniegs dzirdīgas ausis.
Nekādā ziņā neesmu E.Repšes “jauno laiku” slavinātāja, atzīstu, ka arī vēlēšanās neesmu savu balsi atdevusi par šo partiju. Taču domāju, ikvienam ir skaidrs, ka “brūce bija pārāk sastrutojusi” un “skalpelis” ir vajadzīgs. Un tie nebūt nav skaļi vārdi, jautājums tikai, vai izdosies “iegriezt” pareizajā vietā.
“Ķersimies pie darba,” aicina ministru prezidents. To svētkos novēlu arī jums.
