Uzturēt lielu un dažādu saimniecību mūsu laikos vairs nav ierasts. Vainots tiek laika trūkums, finanses. Tomēr ir cilvēki, kas par šādu soli ir izšķīrušies un tagad no tā nespēj atteikties.
Uzturēt lielu un dažādu saimniecību mūsu laikos vairs nav ierasts. Vainots tiek laika trūkums, finanses. Tomēr ir cilvēki, kas par šādu soli ir izšķīrušies un tagad no tā nespēj atteikties.
Jaunzemu ģimene dzīvo pašā Māriņkalna centrā, un starp vairākām padomju laikos celtajām mājām viņi ir atraduši vietu arī saimniecībai. Dzīvas radībiņas viņu sētā bijušas vienmēr, un laiku maiņa, grūtības vien neesot iemesls mainīt dzīvesveidu. Pašlaik saimniecībā ir cūka, vistas, 40 truši, 2 mīlīgi kaķīši un mājas sargs – suns. Vēl nupat nesen vasarā saimniecībā bijusi arī govs, bet vēl senāk – arī zirgs. Nākas vien pabrīnīties, kā pietiek spēka, mīlestības un arī vietas visiem. “Pašiem jau nešķiet, ka saimniecība ir liela. Tas ir pierasts un pats par sevi saprotams,” atklāj mamma Gunta. Arī bērni pašreizējo saimniecību neuzskata par lielu, jo bija pieraduši pie lielāka zvēru skaita.
“Vēl dzīvojot Jaunlaicenē, palīdzēju vecākiem saimniecībā, lai gan jāatzīst, ka mājdzīvnieku nebija tik daudz. Jau kopš mazotnes esmu radusi kopt un mīlēt zvēriņus. Arī bērniem audzinām atbildību un mīlestību pret dzīvniekiem,” stāsta Gunta. Uzturēt saimniecību kādas apdzīvotas vietas centrā esot grūti, jo apkārt nav plašu lauku, zaļu pļavu, kur lopiņus palaist ganīties vai arī vien saplūkt zāli trušiem. Ir privātīpašumi, un par to izmantošanu, saprotams, jāmaksā arī īres maksa. “Nebija grūti izšķirties par soli veidot šādu saimniecību, bet tagad ir grūti veidot mazāku saimniecību un atteikties no kāda zvēra, tomēr to vajag darīt,” norāda Gunta.
Viņa ar prieku atzīst, ka palīgi ir arī bērni. “Lielāko darbu dara vīramāte, bet arī bērni ir palīgi. Vienmēr ir gājuši siena talkās, plūkuši trušiem zāli, barojuši visu zvērus,” stāsta Gunta. Meita Džīna atklāj, ka nemaz tik grūti neesot un visu izdodas savienot arī ar skolu, uzdotajiem mājasdarbiem, un pagūst arī tikties ar draugiem. Vasarā esot vairāk darbu, bet tad jau arī vairāk brīvā laika un iespējas palīdzēt. “Ja Džīna vairāk palīdz tieši ar cūku, trušiem un vistām, tad vecākajam dēlam Dairim uzticēts rūpēties par kaķiem un suni,” stāsta Gunta.
Dzīvnieku mājās ir daudz, bet katram tiek pa savai devai mīlestības. Nenoliedzami vairāk mīlēti, loloti ir tie, kas dzīvojas mājā – kaķi Zuze un Bonaparts jeb Boņuks. “Dzīvojam pie ceļa, tāpēc pavisam bieži gadās, ka kaķus sabrauc, bet tukšums nepaliek un vieta tiek aizpildīta, paņemot jaunu kaķi. Šie kaķi ir pavisam jauni, viens ir pusgadu vecs, bet otram – vien divi mēneši,” stāsta Gunta. Tieši mīkstā, pūkainā spalva un mīlīgums ir tas, ar ko iekarots ceļš uz saimnieku sirdīm. “Abi kaķi ir pārsvarā slinki un daudz guļ. Ir reizes, kad sāk trakot, sajauc māju un tad atkal ir mierīgi,” stāsta Džīna. Dairis ir tas, kurš par kaķiem rūpējas visvairāk, tāpēc tie arī iemantojuši viņa raksturu.
Džīnai visvairāk patīk truši, īpaši, kad tie ir vēl mazi. “Man patīk viņus barot, un ilgi varu skatīties, kā viņi būrītī dzīvojas. Kad izaug lieli, viņi kļūst slinki, neko nedara un skatīties vairs nav tik interesanti,” atzīst viņa. Trušu ir daudz, tāpēc katram nav sava vārda, nav arī ievērotas raksturīgākās īpašības. Lai cik nežēlīgi skanētu, dzīvnieki tiek audzēti pārtikai. Arī mīļotie truši nolemti kādai ēdienreizei. Gunta atzīst, ka nokaušanas procesu neviens mājinieks nevar izdarīt, jo esot tomēr žēl, bet kad tā ir vienkārši gaļa, tad žēlums pāriet.
Tas, ka mājās ir dzīvnieki, atvieglojot arī mācības skolā. “Man tas ir palīdzējis. Kad runā par dzīvnieku paradumiem vai kurš ko ēd, tad es vienmēr zinu, jo esmu saskāries ar to mājās,” stāsta Matīss, kurš mācās 6.klasē. Arī Džīnai, kas ir jau vidusskolniece, mājās gūtās zināšanas ir palīdzējušas. “Ir dīvaini, ja nezina, ko ēd cūkas, jo man tas liekas pats par sevi saprotams. Arī dzīvnieka uzbūve ir vieglāk saprotama. Lai gan vecāki neļāva skatīties, kā kauj cūkas, mēs šo procesu redzējām un tagad daudz vieglāk spējam uztver tad, kad māca par dzīvnieku iekšējo uzbūvi,” norāda Džīna.
Dzīvnieku saimniecībā ir daudz, bet tik un tā sapņots tiek par vēl kādām citām iespējām, piemēram, Matīss gribētu mazāku suni. “Pašreizējais ir liels, atrodas pie ķēdes, jo ir gana nikns. Viņš sargā māju un tas nav interesanti. Tāpēc gribētos tādu mazu un mīlīgu šuneli,” stāsta Matīss. Turpretim Džīna mājās gribētu papagaiļus, bet šo sapni nevar realizēt, jo var gadīties, ka kaķi ar putniem nesadzīvos.
Pirms ņemt mājās kādu zvēriņu, Gunta iesaka šo iespēju pārdomāt. “Nevajag dzīvnieku ņemt kā mirkļa iegribu, ir jāsaprot, ka tas ir uz vairākiem gadiem. Dzīvnieki prasa daudz mīlestības, rūpju. Nevar dzīvnieku pamest novārtā, tā ir atbildība, un, uzņemties to vai ne, izvēlamies jau zvēra ņemšanas brīdī,” vērtē Gunta.
