Šorīt, nākot uz darbu, piedzīvoju interesantu un nežēlīgu gadījumu. Reizē ar mani no blakusmājas iznāca māmiņa ar diviem bērniem.
Šorīt, nākot uz darbu, piedzīvoju interesantu un nežēlīgu gadījumu. Reizē ar mani no blakusmājas iznāca māmiņa ar diviem bērniem. Viens no viņiem jau gāja pats ar kājām, bet otru māte nesa klēpī. Tas bērniņš, kurš bija mātei klēpī, nežēlīgi raudāja un sita ar spēļu mantiņu viņai pa galvu. Es pat teiktu – bērns kliedza.
Viņi gāja man pa priekšu. Uz viņiem atskatījās arī abas sētnieces un sevī noteica: “Nez, kas bērniņam noticis, ka viņš tik stipri raud.” Pēc laiciņa viņi nogriezās, bet vēl 400 metru attālumā es dzirdēju, kā viņš kliedz. Un pa vidu bļāva māte: “Vai tu vienreiz apklusīsi vai nē!” To, kas bērniņam bija noticis, es tā arī neuzzināšu. Varbūt viņam bija nodarīta liela netaisnība, bet varbūt viņš to darīja, jo ir tā pieradis – vecāki viņu ir izlutinājuši. Bet viņš kliedza un sita, jo aizstāvēja savu taisnību.
Katram ir sava taisnība, un viņam ir tiesības aizstāvēt savējo. It īpaši mūsdienās. Pagājušajā nedēļā es uzrakstīju rakstu par kādu cilvēku taisnību un pēc tam man nācās uzklausīt arī citu cilvēku taisnību. Te man nāk prātā kāda sabiedrībā pazīstama cilvēka vārdi, ka neviens nemelo, bet aizstāv savu taisnību. Katram ir tiesības uz savu viedokli un arī tiesības to aizstāvēt. Ne velti arī slepkavai tiesā ir advokāts, kas aizstāv viņa taisnību, lai arī sabiedrībai šķiet, ka nežēlīga cilvēka rīcībai nav attaisnojuma. Bet reizēm mēs neapzināmies, ka ar savu taisnību nodarām pāri kādam citam. Kādai citai taisnībai.
Būtu jauki, ja visiem būtu viena taisnība, bet tā nekad nav bijis un, domāju, arī nebūs. Ir cilvēki, kas uzskata, ka labāk ir dzīvot, taisnību nemaz nezinot. To es nesaprotu – kāpēc tā ir vieglāk? Manuprāt, tā ir sevis maldināšana. Es labāk uzzinu patiesību – otra cilvēka taisnību – lai cik nepatīkama tā arī būtu, jo tas man palīdz izspriest, kā rīkoties turpmāk.
