Kaķis pilsētā – mīļdzīvnieks vai greznuma priekšmets? Drīzāk otrais. Zaudētas greznuma lietas nerada tādu tukšuma un sāpju sajūtu kā dzīvnieka nāve.
Kaķis pilsētā – mīļdzīvnieks vai greznuma priekšmets? Drīzāk otrais. Zaudētas greznuma lietas nerada tādu tukšuma un sāpju sajūtu kā dzīvnieka nāve.
Pilsēta ar intensīvu satiksmi kaķim nav piemērotākā dzīvesvieta. Lai kādas veterināras manipulācijas nenomāktu dabiskās dziņas, ārpasaule dzīvniekam, kas vienmēr staigā tur, kur labāk tīk, ir pārāk liels vilinājums. Bet iela ir tik tuvu… un cilvēks, kam uzspiešana uz gāzes pedāļa ir mednieka instinktu nomācoša darbība. Diemžēl skatus, kas liek sažņaugties sirdij un novērst acis, nākas redzēt itin bieži.
Spēlē paslēpes
Kaķēns tagadējās mājās nenonāca uzreiz pēc atšķiršanas no mātes. Īslaicīgā pieturvieta, pārceļojot no dzimtās pilsētas uz pastāvīgo dzīvesvietu, acīmredzami patika. Pieēstā vēdera svara šūpots, toreiz vēl bezvārda radījums devās izlocīt kājas un vienlaikus arī izlūkot apkārtni. Kad pēc mazuļa ieradās potenciālie īpašnieki, viņš bija pazudis. Varbūt, izdzirdējis telefona sarunu par braukšanu uz tālākām mājām, paslēpies apzināti? Kas to lai zina.
Meklēšana mājā, pagalmā un pat puķu dobēs nedeva rezultātus. Paslēpes ieilga. Iespējamie saimnieki par tādiem nekļuva. Pagaidām, jo ķīlā atvestie vēži jau vārījās un noruna par dzīvesvietas maiņu no Daugavas labā uz kreiso krastu palika spēkā.
Vārds skan dižciltīgi
Došanos uz jauno mitekli paslēpes atvairīja tikai pāris stundas. Nedaudz sabijies, pūkainais kamoliņš “ievēlās” ģimenē ar trim pieaugušajiem, diviem bērniem un suni. Notikumi risinājās pirms nepilna gada. Tā bija svētdiena un kārtējo F -1 sacensību diena. Šumahers vai Hakinens? Jautājums izvērsās par būtisku arī tādēļ, ka kalendārs todien nepiedāvāja pietiekami īsu, skanīgu un kaķim piemērotu vārdu. Pirmais bija pārjūras kaimiņš – soms, un, realizējot ideju par čempionāta posma ātrākā vīra uzvaras iemūžināšanu, kaķēns tika gan pie vārda, gan uzvārda. Dzirdot aicinājumu:”Mika! Mika!”, pelēkais, spalvainis labi saprot, kam tas domāts.
Kādu dienu, paijājot kaķēnu, četrgadīgais dēlēns nosauca to par Tutiņu, turklāt sieviešu dzimtē. Iebildei, ka viņš taču ir vīriešu kārtas pārstāvis, puika atteica: “Nē, nevis Tutiņš, bet Tutiņa!” Tā arī palika.
Ceturto vārdu, gluži kā arābu princim, deva raksturs. Tieksme spēji un bezbailīgi uzbrukt gan lieliem, gan maziem, gan konkurentam par ģimenes pirmā mīluļa statusu sunim Amim. Pilns vārds, ko reizē ar izskaidrojumu parasti nosauc arī ciemiņiem, skan: Mika Hakinens Tutiņa Kašmarals. Kaķis nav protestējis, pat šķiet, ka viņš apzinās, cik dižciltīgi tas skan.
Piekāpjas gudrākais
To, kā Mika pilda dabas doto pienākumu – peļu ķeršanu – neviens vēl nav redzējis. Bet piederību ģimenei viņš apliecina pilnā mērā. Jebkura darbība, pat mierīga gulēšana, ir vērošanas cienīgs process. Duelēšanās ar suni rāda, cik daudz tomēr var paciest miera labā. Kompromisa māksla- gandrīz vai dzīves skola. Sekojot principam, piekāpjas gudrākais, kardināla “atšūšana” ar niknu rējienu tiek lietota retos un īpašos gadījumos. Sportiskās rotaļas, kā izskriešanās ar saitē iesietu viltus peli, ir fiziska slodze ne tikai kaķim, bet arī bērniem.
Un beidzot – nenovērtējamā sajūta, ka esi tā būtne, kurai bijībā pieskaras vēss un nedaudz mikls purniņš. Dzirnaviņu iemurrāšanās,kad aiz loga līst un pūš auksts vējš, dod mieru un siltumu. Zūd apkārtējā burzma un dienā uzkrājies satraukums. Arī bērni man blakus ir aizmiguši. Man ir mājas ar kaķi.
