Nesen internetā lasīju, ka 16 gadus vecu jaunieti moka neziņa – viņai ir četrus gadus vecāks draugs, kas piedāvā precēties.
Nesen internetā lasīju, ka 16 gadus vecu jaunieti moka neziņa – viņai ir četrus gadus vecāks draugs, kas piedāvā precēties. Puiša vecāki atbalsta dēla izvēli, piedāvā jaunajiem nopirkt dzīvokli. Meitene draugu mīl, taču viņa ir neziņā – ko darīt? Izrādās, jaunietei nav, kam jautāt padomu. Protams, komentāros var izlasīt visdažādākos viedokļus, kuros “katram ir sava taisnība”.
Pirmais, ko šādā gadījumā teiktu vairums – kādēļ bērniem ir jāprecas (ja vien apstākļi to nespiež darīt), turklāt, ja viens ir nepilngadīgs. Šādā vecumā cilvēka jūtas nav nobriedušas, un statistika liecina, ka vairumā gadījumu pirmā iemīlēšanās eiforija ātri pāriet un pāri izšķiras pēc rožaino briļļu nokrišanas. Katram cilvēkam ir cits vecums, kad viņš ir gatavs stūrēt laulības ostā. Citu ilgstoši nomoka šis jautājums, cits izšķirīgo soli sper pēc pāris mēnešu ilgas pazīšanās, bet vēl kāds visu mūžu meklē otru pusīti un to tā arī neatrod.
Šķiet, nu arī pie mums ir atnācis laiks, kad jaunieši vairs nesteidzas precēties. Ārzemnieki šajā ziņā vienmēr ir bijuši apdomīgāki un gudrāki – viņi precas tikai tad, kad ir nobrieduši, kļuvuši materiāli patstāvīgāki un virzījušies uz priekšu par karjeras kāpnēm. Tas nozīmē, ka jāvārdu viņi noteikti nesaka ātrāk par 35 vai pat par 40 gadiem.
Piemēri liecina, ka, arī agri apprecoties, var gadiem ilgi dzīvot saskanīgā un laimīgā laulībā. To neviens no malas nekad arī nepateiks, kā ir pareizi, vai esi sastapis īsto cilvēku, vai viņš ir tevis vērts un tamlīdzīgi. Izšķirošais lēmums ir jāpieņem katram pašam, izsverot visus “par” un “pret”.
Atceros, reiz kādā intervijā vīrietis, runājot par sievietēm, teica: “Meitenēm ļoti svarīgi ir jaunībā izvēlēties labu vīru.” Bet tikai ar laiku kļūst skaidrs, vai šī izvēle bijusi pareiza, vai nav izdarīta liela kļūda. Joprojām moderni ir dzīvot kopā, oficiāli nenoformējot savas attiecības, jo pēc tam ir vieglāk aiziet katram savu ceļu ar “tīriem papīriem”. Ir pāri, kas tikai pēc ilgu gadu kopdzīves reģistrē laulību.
Šodien reti var sastapt Džuljetas un Romeo cēlo mīlestību (šeit nedomāju tās traģisko finālu) vai apbrīnot Solveigas spēju mūžīgi gaidīt savu Pēru Gintu. Kas vainojams, ka sabiedrības lielākā daļa vairs nepazīst vārda “uzticība” jēgu, nezina, ko nozīmē cienīt otru cilvēku un viņa jūtas? Pieļauju, ka šodienas jaunā paaudze kādreiz var arī neuzzināt, ko nozīmē svinēt Sudraba, kur nu vēl Zelta, kāzas. Vasara ir īstais laiks, kad uzvilkt baltu kleitu un mīt zelta gredzenus, lai pēc tam mācītos būt kopā gan priekos, gan bēdās!
